Vēstule cilvēkam, kas man ļoti daudz, ko nozīmē un kuru centos iedrošināt.

es zinu, ka man tevi tik un tā nesanāks pārliecināt un , lai kā censtos tā tik un tā būs tava izvēle, ko darīt ar savu dzīvi, taču bieži cilvēki nezin, ko vēlās un kas tiem ir vajadzīgs. Es zinu, ka dažreiz liekas, ka neviens tevi tik un tā nesaprot un kāda jēga kko darīt, jo pašlaik nav jau tik slikti un it īpaši, ja pietiek ar to mazumiņu, kas it kā ir. Un nepārtraukti rodas tas jautājums kpc maz censties, gan jau kkā izķepurošos, it īpaši, ja tā pat neviens manī neklausās, neieklausās un nemēģina saprast.. Ir taču labi. un tu nesaproti, kpc visi tevi močī un neliek mierā. Es zinu to sajūtu un saprotu.

Bet tad pienāk viena diena, kad tu izvēlies, ka tas mazumiņš, kas tev iepriekš būtu pieticis tagad jau šķiet pārāk liels, un tu nolaid vēl uz leju un tad vēl un vēl, un vēl.. Un tad vairs nav kur nolaisties un tu paliec tur  - pašā apakšā. un tev vairs nav neviena, kas tevi pastumtu, jo iepriekš tu pats visus izgrūdi. un tad ir brīdis, ka vairs nezini, kur likties. es nerunāju tagad par tevi. Es tev saku par to kā es jūtos tagad. Vienīgqais cilvēks, kas man i pagrūž ir mana mamma, bet tā pat kjā tu arī es viņu izgrūžu un tas mani smacē, jo saprotu, ka tas nav pareizi, bet es to daru. Un tad es saprotu, ka krītu ļoti ļoti krītu un man ir bail ka kad piezemēšos tas ļoti sāpēs, bet pašreiz tas liekas vieglāk. Bet tas nav pareizi..

Es melotu, ja teiktu, ka dusmojos uz tevi, es dusmojos uz sevi, un ļoti dusmojos, jo nespēju tikt galā ar sevi un savu dzīvi. Tā pat kā tu es to dzenu uz leju. Jā, vispirmām kārtām es dusmojos uz sevi. Un ļoti , es esmu vīlusies sevī. Un tas sāp skatīties uz kādu kurš dara to pašu ar savu dzīvi. It īpaši ja tu zini, ka tas cilvēks ir spējīgāks.. bet ir viegli nosodīt citus. Bet tas sāp, kad cilvēks nesaprot, ka viņš nav radīts tam lai strādātu melno darbu, dzīvotu mazā dzīvoklīti un uztrauktos par naudu. Sevišķi tad, kad viņš var kko vairāk..

Es nevaru mainīt tavu dzīvi un piespiest tev darīt lietas. Bet es varu tev parādīt to pasaules daļu, kuru es zinu un iemācīt dzīvot tā, kā es to zinu. Un es apsolu tas nesāpēs, tas būs grūti un zinu, ka iespējams brīžiem pat neiespējami, taču tas nekad nenodarīt tev kaitējumu un to es tev apsolu. Es apsolu, ka varēšu mosties ar tevi no rītiem un taisīt tev brokastis un samīļot, kad liksies, ka viss ir beidzies, taču galvenais tikai nepadodies.. lūdzu.. es negribu, lai tu pieļauj to pašu kļūdu, ko es, un es negribu, lai tu krīti un sasities.. 

Cilvēki nav gudri!

Visur tiek publicēts, ka ārējam skaistumam ir mazāka nozīme par iekšējo un ka cilvēkiem ir jātic, ka viņi ir skaisti, jo mēs, taču visi esam skaisti, bet tā nav. Es neesmu cilvēks, kas varētu par to sūdzēties, jo laikam neuzskatu, ka esmu neglīta, taču es neesmu tāda kāda gribētu. Jā es nemīlu sevi. Man neviens nav licis justies neglītai, un arī problēmas ar pretējo dzimumu man īsti nav, taču es nejūtos skaista un galīgi neuzskatu, ka esmu. Man ir drausmīgākais deguns, kurš mantots no vecās mammas, nelīdzeni/dzelteni zobi, lieli pleci, dīvaini lielas krūtis, kas neizskatās labi un apaļīgs augums, ķermenis uz kura paliek rētas. Varbūt man vnk neviens nekad nav licis justies skaistai, bet mani argumenti ir pietiekami stipri, lai nemīlētu sevi. UN mana personība, tā ir vēl graujošāka - egoiste, neciešu cilvēkus, taču katru reizi, kad viņus ienīstu, sāku sevi ienīst un lamāt un tad man visus paliek pārāk žēl, meloju, meloju visiem, nedaru neko, pārāk daudz sapņoju un gaidu brīnumus un nekad nevienam neuzticos, jo uzskatu, ka mēs piedzimstam, dzīvojam un nomirstam vieni. 

un tad uz pasaules ir tie perfektie cilvēki, kas ir skaisti no kājām līdz matu galiņiem, kuri ir gudri un kuri iegūs visu un kuriem piemīt visneiedomājamākās labās īpašības. 

un tad kāds vēl pasaka: "bet mēs taču visi esam īpaši, un katrs savā veidā". ej nomirsti, tā nav. Mēs visi esam vienādi. un tad vēl bībelē raksta: " nu ja tu darīsi labus darbus nonāksi paradīzē, ja sliktus ellē". Kur tad es pašlaik esmu? Bitīt matos, tāda sajūta, ka ap mani dzīvo vieni idioti, kas nespēj samierināties ar to, ka visi esam vienādi no kāju nagiem līdz sašķēlušajiem matu galiem un ka ne visiem veicas un uz to nevajag meklēt attaisnojumus, kā piemēram, mēs visi esam skaisti savā veidā. nu nē neesam vieni ir skaistāki un vieni nē. un, ja cilvēks iekšēji ir skaists, tas nenozīmē, ka tāpēc viņam nav jābūt ārēji skaistam, nu ir un vēl kā ir.

Uz pasaules dzīvo aptuveni 7 miljardi cilvēku un lielākā daļa ir vnk muļķi, kuri bojā manu dzīvi.

kas cilvēku attur no tā vēlmēm uz skaisto dzīvi? bezrūpību, vēlmi redzēt pasauli, to sagaršot, sajust, izdzīvot visu ar vistīrāko sirdsapziņu. Kas mūs attur no pacelšanās augstu gaisā, no acu aizvēršanas un atvēršanas vietā, kur vēlamies būt? kas ir teicis, ka tā tas nebūs? kur ir tā skaistā dzīve un vēl skaistākā mīlestība?
Kāpēc nav vairs laimīgu beigu, bet gan sarūgtinājums, kārtības nevis haosa, skudriņas vēderā nevis sāpošas sirdis? kur ir tā pasaule, kuru es tik ilgi meklēju?
tas prieks, tā neremdināmā vēlme dzīvot, tas smaids un skūpsti, kurus nekad nevarēs aizmirst, tie acu skatieni, kuri dzen izmisumā un liek nosarkt, un viss vairāk neapstādināmā sirds, kas dauzās un plēšas ārā, kas grib skaļi kliegt un priecāties, tai jau ir apnicis gaidīt un klusēt. Kliegt, skaļi kliegt! un nekad vairs nenorimt, tikai būt laimīgai.
laimīgas beigas ir tikai filmās..

Šausmas

wow, mūžību neesmu neko rakstījusi un godīgi sakot, pat nav bijusi vēlme to darīt. Laikam beidzot ir pienācis tas laiks, kad savas domas gribas paturēt galvā un neko neteikt.
pārlasīju savus iepriekšējos blogus un nosmējos līdz asarām. cik es biju šausmīgs cilvēks.. es noteikti, NOTEIKTI, negribu būt tas cilvēks. tie uzskati un tā izrādīšanās, vnk tie principi un domas, ak tu mammīt mīļo, tas tak nav normāli! NU nebija normāli! Viss, par ko es runāju ir sekss un dzeršana.. un lielā mīlestība un pašnāvība! Man bija 14, fucking 14!!!!!!!!!!!
jeb kurā gadījumā, ja gribas pasmieties:
www.lastamericangirlgd.blogspot.com
www.shakeuphappyness.blogspot.com
www.somedayiwillflyaway.tumblr.com

Man sāp..

Tu guli. Es tevi ļoti negribot apķeru, un uz brīdi likās, ka negribi mani laist vaļā.Es lēni mēģināju dabūt atpakaļ savu roku, vilku to, bet tu man neļāvi.. katru reizi kad dabūju to pa centimetru vairāk, tu to saspiedi ar saviem stiprajiem elkoņiem, bet tad es attapos, tu nemaz nemēģināji mani turēt un tās bija tikai manas iedomas, patiesībā tu vnk gulēji.. Jā, tajā brīdī jutos nedaudz neveikli domājot, ka centies mani paturēt..
tu šonakt neizdarīji neko sliktu (nu gandrīz, ja neskaita to, ka mani apsaukāji un nu jā), tu beidzot biji patiess.. Laikam gan nedaudz pa vēlu. Tas man lika ļoti daudz, ko pārdomāt. Pārdomāt tieši mūsu attiecības. Nebiju gaidījusi, ka tik daudz, ko būsi noklusējis.. Zinu, ka tā nav mana darīšana, bet tu zini, ka mani tas ļoti uztrauc, ko esi darījis pagātnē, un tu tā pat zini, ka ļoti nepatīk, ka uzzinu, ka neesi kko teicis.. bet galvenais jau nav tas, galvenais jau ir, ka tu to vari pateikt spēlē, bet man nē.. Man tas ļoti atsauc atmiņā kā pret mani izrīkojās Edvards - viņš man teica, ka ar mani tā būs pirmā reize arī viņam.. un es tam ticēju, jo tas man bija ļoti svarīgi, bet tad vienreiz, jau kādu laiciņu vēlāk, viņš spēlējot patiesību un risku pateica, ka tā nav.. tas bija ļoti sāpīgi to uzzināt tādā veidā..
Tā pat ir ļoti pazemojoši klausīties, kā tu fano par kādu porno zvaigzni, jo, lai,cik muļķīgi tas nebūtu, tomēr jebkura meitene grib būt īpaša savam puisim un ticēt, ka tā ir taisnība, kad viņš saka , ka viņa ir visskaistākā, taču dzirdot to, cik ļoti tev patīk kā viņa elso, un visu tavu sajūsmu pilno stāstījumu par dažādu matu krāsu meiteņu porno, es nebūt nejutos īpaša. Drīzāk jau pazemota, ka mans puisis ir tādā starā par viņu. un zinu ka teiksi, ka neesi, taču tik un tā dzirdot vārdus, cik ļoti man patīk kā viņa elso, tas neliek justies īpašai. bet to jau nevar pārmest, jo tu jau tā pat nemainīsies.. tu varēsi izlikties, bet ne mainīties.
Un runājos par to, ka tev izrādās ir ari liets, ko neesi teicis par Viņu, arī ir nepatīkamas.. un arī lietas, ko neesi stāstījis pats par sevi. lai arī esmu tev to jautājusi un tu to esi noliedzis, bet spēlē to var pateikt. Laikam tas jau arī ir visnepatīkamākais..
Bet kā jau teicu tev to nesaprast un tu to nekad nesapratīsi, toties man, nu bet protams, kas tad man varētu notikt, patiesībā nekas.. vnk ar katru reizi, pieņemu, ka esi pamanījis, man paliek stipri stipri vienalga.. Es vnk visu pārdomāju un saprotu, ka tu paliksi tāds pats neiejūtīgs maita un, lai arī kā tu censtos, tu dziļi sirdī paliksi tas pats cilvēks.. Laikam tev ir vajadzīga tāda meitene kā Viņa. Vismaz pret viņu tu izturējies kā pret karalieni.. Vai arī pareizāk sakot, man ir vajadzīgs puisis, kurš mani nēsās uz rokām, un kuram pajautājos jautājumu, kura ir visskaistākā meitene, viņš atbildēs, ka esi, un jautājot par kādu garām gājēju - vai tad viņa nav skaistāka? viņš pat nepaskatīsies..
Tagad skatoties uz tevi, es sāku izjust tādu kā naidu, man vairs pat gulēt ar tevi negribas.. Ja godīgi apdomāju uz pāris dienām aizbraukt prom.. prom pie draugiem, jo, jā, mani draugi ir Jūrmalā un, par cik tu neesi nekad izrādījis interesi pie viņiem braukt, esmu nedaudz sailgojusies. Bet man ir bail, es gan nezinu no kā.. Man ir bail tevi zaudēt, bet manī iekšā tā dedzina..Cik žēl, ka dzīve ir tāda maita, un cilvēki ir tik pretīgi..
Man sāp..

ohh i miss the beginning of our relationship

Šī dziesma man asociējas ar tevi.. tu izglābi mani no pagrimuma. bet tomēr es tevi mīlēju pirmā un tomēr arī stiprāk. tu mani izglābi, bet aizmirsi par mani. Šķiet, ka laikam aizmirsi, ka vajag atgādināt par to cik ļoti mani mīli, aizmirsi, ka jāliek man justies vajadzīgai un pasargātai..
Bet tas jau laikam ir normāli, vnk ceru, ka laicīgi atcerēsies to..

sad story bro..

Pirmo reizi lai rakstītu, izvēlos tādu mūziku kuru nekad gandrīz neklausos.. Aerosmith - crazy.. Love this song even if i dont listen to it very much..
Bet citkārt manī plosās tādas dusmas. Gribas kliegt un aizbēgt prom. Es sapņoju, sapņoju, sapņoju un sapņoju. Cenšos.. Bet viss velti.. man gribas, lai mani kāds sagrābj un nekad nelaiž vaļā, lai, nekad neapnīku un visu laiku grib skulpstīt mani, uz mani skatās kā uz ko īpašu, svētu, lai skulpsta mani tā kā pēdējo reizi, tā lai ir bail mani zaudēt. Es gribu, lai mani mīl kā nevienu citu , lai ilgojas pēc manis jau īsu brīdi esot prom, lai es justu to kaisli no otra..
Es gribu tādus skulpstus, ka zeme zem kājām pazūd, pasaule kļūst maza un viss, kas licies svarīgs, liekas maznozīmīgs.. Es jau nesaku, ka visu laiku, bet bieži.. Bet par visu visbiežāk es gribu justies vajadzīga, mīlēta, vajadzīga, gaidīta, īpaša..
Es jau negribu teikt, ka neesmu tā jutusies, protams, ka esmu, bet nu jau esmu diezgan aizmirsusi kā tas ir.. Un, ja arī brīžiem liekas, ka atkal būs tās sajūtas, tad drīz vien tās nomāc citas daudz nepatīkamākas un daudz nomācošākas.
#vnkļotibēdīgi..

ko domā centra cilvēki???????????

kādēļ puišiem patīk garlaicīgas, vienveidīgas un atklāti sakot pat pilnīgi parastas, pelēkā pūļa meitenes??? Piemēram, centrs ir pilns ar tādām - visas kā viena.. Taču jūs viņām skraidāt pakaļ.. Tā nu gan ir aprobežotība. Visu laiku esmu domājusi, ka lielāka daļa cilvēku ir aprobežoti (it īpaši mana vecuma), taču skatoties un tiem "centra" cilvēkiem sāk šķist, ka tie, jā, uzsvēršu tie nevis viņi, ir no alas izlīduši.
Nav jau tā, ka mani tas īpaši uztrauc, bet vnk liekas dīvaini. Tā pat arī, ko dara tās meitenes? Ne jau kurš katrs puisis viņām derēs, bet gan viņam ir jābūt ar lielisku stila izjūtu, jāklausās alternatīvā mūzika, jābūt nedaudz bohēmistam un galu galā jābūt vnk "krutam".. tas arī ir pilnīgs sviests. Un tad viņas čīkst un sūdzas, cik drausmīga ir viņu dzīve, ka tie "krutie" čaļi viņas nepamana, tači viņas ir tik aklas, lai saprastu, ka viņām skrien pakaļ kaudze jauku, gudru un daudz reižu interesantāki čaļi.. un tā sākās tas apburtais loks..
jām.. laikam aiz neko nedarīšanas, man galva iet sviestā..

jām..

Un šis lika aizdomāties..

Bēdīgi..

Es nezinu kādēļ to vispār skatījos, bet tas lika man apraudāties.. Es tik ļoti tevi mīlu Egīl..

Nē

Tāda sajūta, ka nekas nav tā, kā tam ir jābūt. Tik garlaicīgi. Viss ir vienveidīgs. Liekas, ka varētu atdot visu to, kas man ir, jo tas vairs nesagādā nekādu prieku - kā vecas, nonēsātas drēbes..
Gribas dabūt ātrāk tiesības, mašīnu un laist kkur projām.. vienai.. jā gribas vienai.. bet atkal no otras puses negribas nekur prom gribas tepat.. nekur nebraukt, bet kko interesantu, aizraujošu.. Man tik ātri apnīk cilvēki. Ir tikai gads pagājis, bet man jau tracina.. un gribas ko aizraujošāku.. bet tajā pašā laikā, tik ļoti mīlu, ka nevaru.. gribas, gribas, gribas .. visu tikai gribas, bet neko nedaru lai, kas mainās.. ĀĀĀĀĀĀ!
Kad beidzot beigsies, tas pasākums, ko sauc par ikdienu? Man gribas nezināt, kas ir pa dienu, kur atrodos... gribas piedzīvojumus.. kko tādu, kas parastam cilvēkam netiek dots.. Man gribas būt īpašai..
Un atkal man gribas, gribas, gribas.. Cik vienam cilvēkam var gribēties.. Nekad jau nav pietiekoši...
Esmu pazaudējusi sevi.. visu.. un neko.. un atkal es jūku prātā. ak, cik garlaicīgi ir dzīvot...

Liekas, ka esmu pazaudējusi sevi. Es atceros, kad gāju pamatskolā.. viss bija daudz patiesāk. Man bija par ko sapņot. Tagad man nav vairs nav par ko sapņot, nav ar ko dalīties priekos/bēdās, man nav neviena blakus, esmu viena. Jau kad iestājos RFL liekas, ka tā vairs nebiju es. Bet tad bija vēl kāds blakām. Tagad, kas es esmu.. Kārtējais "rajona" cilvēks. Lai arī pat tas es neskaitos.. Dažreiz riebjas par ko esmu kļuvusi.
Riebjas tas, ka mīlestības dēļ man nākas atdot savu būtību. Man tik ļoti gribas to sajūtu kā piemēram aizbraucot uz Positivusu.. man gribas justies brīvai. Es jūtos piesieta.. Bet kā, lai tieku vaļā, ja pati sevi sasēju šeit.
Man gribas prom.. Man ir vienalga.

XXXXXXXXXXXX

Tavs smaids, biezās lūpas, kuras mani lēni skulpsta. Perfektie zobi.. Pelēki zilās acis, kurās liekas, ka redzu visu tavu dzīvi un pazūdu nebūtībā.. Tavs vīrišķīgais augums, maigā āda.. tavas krūtis un mugura.. tavas lāpstiņas, kad mīlējamies.. tavi mati, kuros gribas ieķerties.
kā tu elpo - leni, bet smagi..
kā guli - saldi un mierīgi..
kā smiejies - skaļi un no sirds..
Mana paļāvība uz tevi.. Mans patvērums.. viss..
Tik ļoti negribas, lai pienāktu mūžība.. Un tik ļoti negribas, lai paliek tagadne..Gribas pa vidam.. neiespējamo.. Kāpēc, laiks nevar vnk apstāties..
Man bail.. bail domāt par to, kas būs.. Ja nu... Kas būtu.. ja.. ja.. ja.. bet tad iedomājos, ja nu tomēr viss būs labi.. 

Tik bieži man ir bēdīgi.. Tik bieži man negribas neko.. Gribas padoties, likties mierā, ļauties, lai viss tas pazūd, taču ir pienākumi, no kuriem es nekur neaizbēgšu.. Un vēl ir atmiņas.. Kas dzīsies pakaļ, kā nāve un beigu  beigās tik un tā noķers. 

Un atkal tas pats jautājums - vai es daru pareizi? vai ir pareizi palikt? Vai man vispār to vajag? 

Visi saka, ka viss nokārtosies. Bet dažreiz nekas nenokartojas.. Dažreiz viss paliek sapists līdz galam. 

Man ir bail. Bail dzīvot tālāk, jo man negribas neko sabojāt, bet tai pašā laikā es nevēlos būt viena no visiem. Es gribu būt īpaša.. Es negribu tikai apmierināt savas dzīvnieciskās tieksmes un viss. Es gribu ari augt morāli.. Es vēlos kko vairāk. Bet es nezinu kā.. 

Kāds reiz man teica - cilvēki nemainās.. Bet viņš maldījās.. Es mainījos, es pieaugu. Manas vērtības mainījās, sapņi, palika tikai atmiņas..
 

nu kkā tā es jūtos..

Dažreiz gribas, lai nekad nebūtu atradusies tur kur atrados, un iepazinusies ar tiem, ko tagad pazīstu. gribas, lai viss būtu vieglāk un lai man būtu vienalga.. bet man nav.. diemžēl..

Kas cilvēkiem liek teikt to, ko viņi patiesībā nedomā..? atbildēt uz jautājumiem ar vārdiem, ko otrs grib dzirdēt..? Kas ir tas, kas mums liek melot  un, ja esam sevis cienīgi, uzdrīkstēties sevi padarīt par meļiem? Un galvenais, kas ir tas, kas mums liek sāpināt citus?

Šķiet, ka pēdējā laikā esmu pateikusi tik daudz lietu, ko patiesībā nedomāju.. Es nemēdzu mētāties ar vārdiem, taču liekas, ka tagad saku visu ko otrs grib dzirdēt. Es runāju par nākotnes plāniem, lai arī riebjas to darīt, jo neticu tiem. Runāju par to, cik jauki būtu dzīvot kopā.. Solu neiespējamo.. Lūdzu, lai man sola neiespējamo. Saku, ka ticu, lai arī nekad iepriekš neesmu ticējusi, lai arī cik stipri būtu mīlējusi.. 

Man ir bail. Bail no solījumiem, ko jeb kurā laikā varu pati lauzt.. tad kāda jēga solīt? kāda jēga ir teikt to, ko tu nezini? teikt, ka precēsi, ka mīlēsi? Tu pat nevari zināt vai izdzīvosi līdz vakaram.. Saprotu, ka esmu teikusi tik daudz lieka.. Ja soli precēt, mīlēt visu atlikušo mūžu, tad to saka tikai vienam cilvēkam, nevis katrā kurā iemīlies.. 

Šeit arī es kļūdījos.. es to pateicu, lai arī nekad iepriekš nebiju to teikusi. un vēl piespiedu pateikt to otram cilvēkam. Es nekad iepriekš nebiju solījusi precēties, mīlēt mūžīgi.. Bet es to izdarīju. Es apsolīju, to ko lauzīšu.. Un viņš apsolīja to, ko bija jau solījis kādai citai.. Tad kāda jēga ir no šiem solījumiem? Tie ir bezvērtīgi.. Tu pats netici tam, ko pasaki, bet turpini to teikt.. tu saki to tikai, tāpēc, ka tā vajag.. kāda no tā jēga, kāda vērtība? Un solījums, kurš ir jau kādreiz teikt kādam citam.. tas ir tik pat nevērtīgs, nodrāzts.. Kāda jēga ir solīt to visiem pēc kārta? vai tad galvenais solījuma mērķis nav to turēt? Bet kā var to turēt, ja apsolīts ir jau vairākiem. Uzticēšanās, mīlestība, kāda tam vairs ir nozīme?  Mēs sabojājam to, kam bija jābūt īpašam.. Padarot to par mēslu. Un uzticēšanās, mīlestība, kā var uzticēties tam kurš melo, un mīlēt, to kurš solījumus uzskata par tukšiem vārdiem.

Vai maz kaut kam citam tad ir nozīme? Dzīvošana sapņos? vai tas ir tas uz ko es tiecos? Es vairs neticu. Es pateicu to pirmoreiz savā mūžā. Un viņš man solīja to pašu.. taču tas neko nenozīmēja, jo bija pateikt jau kādam iepriekš..

ej nahuj.

Vajadzētu mācīties.. pulkstenis rāda pus divpadsmit, bet es nekādi nevaru pieķerties nevienai nolādētai lapai, kas stāv man priekšā. Es raudu.. Es jūtos nogurusi.. Jūtos pazemotam, tā it kā es izniekotu laiku.. Es pazemojos. Es jūtu, ka dēļ savām bailēm man nav vairs spēka ko iebilst vai pateikt.. NĒ!
Man ir apnicis tik daudz ko dot citiem. Apnicis piekāpties, lai kā riebtos. Man riebjas tas kā aizstāvu, tas cik daudz laba saku. Bet vēl vairāk ir apnicis, ka es cienu nahuj, bet mani gan nē. Man riebjas tas, ka nesaprot elementāras lietas. man tas riebjas. es esmu nogurusi no kārtējām attiecībām, kas ir vnk huiņa.
Ar mīlestību bieži vien ir par maz. Daudz daudz par maz. Man riebjas tas, ka nekad negribi palīdzēt mājas lietās, tas, ka uzskati, ka ja uzturies pie manis tad no tevis nedrīkst neko prasīt. Bļeģ es noteikti neesmu attiecībās ar kādu tikai tāpēc, lai kāds man būtu blakus. Es tevi mīļoju. lutinu, dziedu pēc tavas stabules.. bet tu nahuj neko nedari.
Tu pat nepamani to, ka esmu palikusi bez mugurkaula.. Uzreiz darīšu visu ko lūgsi.. Tu esi idiots. Es nekad neviena dēļ tā neesmu pazemojusies. Un zini kāpēc es to darīju, jo uzskatīju, ka tu esi īstais.. Mans īstais un vienīgais.. Bet tagad saprotu, ka cilvēks, kurš pasaka - tu nopirki pīpēt? Nē.. Ā tad es iešu pie sevis..jo pie tevis nebūs, ko pīpēt.. nezinu, ko tu ar to domāji, bet man ir pie dirsas. Tā tas izklausījās no malas. Zini varēji kaut vai samelot un vnk pateikt, ka gribi dzert vai jeb ko citu un tāpēc iesi uz mājām, bet tas kā tu to pateici. Bļeģ ej nahuj.



Kas tu esi par puisi? var redzēt kam tev ir meitene un kāpēc pie manis paliec. Es visu laiku daru visu, lai tev ir labi.. Nezināju, ka par daudz ir prasīts iziet ar suni, ja dzīvo pie kāda.. tu šeit pat ne par ko nemaksā.. bļeģ, man riebjas tas, ka cilvēks pats to nevar saprast. man tas riebjas.
Liekas, ka tu biji tiešām pirmais cilvēks kuram tā pakļāvos.. Nebija tā vērts un noteikti arī nebūs. Tiešām cerēju, ka būsi īstais.. laikam kā vienmēr maldījos..Tas ir iemesls kāpēc es nekad neielaidu nevienu savā dzīvē.. un laikam arī nevajadzēja..
Un neesmu pārliecināta, ka savu nākotni vēlos pavadīt ar puisi, kurš strādās kādā nišā darbā, sēdēs mājās un neko nedarīs.. kurš tik ļoti grib bērnus, bet pat par viņiem nerūpēsies. man to nevajag. es neesmu muļķe.

...............

Laiks bez apstājas skrien.Liekas, ka vēl vakar pārvācos uz citu dzīvokli, līdz pat pašai naktij dzēru un skaļi smējos līdz asarām, sāku dzīvot citu dzīvi, gleznoju uz sienām, iepazinos ar daudz jauniem cilvēkiem, dzēru vīnu līdz rītausmai, strīdējos, taisīju scēnas, raudāju, bet tad atkal salīgu un galu galā pieaugu... Liekas, ka tas bija vēl tikai vakar.
Patiesībā es varētu vēl tik daudz ko piebilst.. Jā, pietrūkst.. Tagad laikam ir īstais brīdis, kad pateikt - STOP - un beigt nolādēts domāt par nākotni. Es tā esmu aizrāvusies plānojot savu nākotni, ka tik bieži aizmirstu, ka no sākuma ir jāizdzīvo tagadne.

Un atkal, asaras acīs un domas par to ko tālāk. Man nav ne jausmas. Ilgas pēc vecā, bet bailes un mīlestības pret jauno. Bailes no zaudējuma. Es nemaz nevēlos to zaudēt. Bet tik bieži tās nolāpītās atmiņas manī sēž iekšā un liek man pārdzīvot. Tas ir negodīgi pret Egīlu. Viņš jau nav ne pie kā vainīgs. 

Bet dažkārt tik nolāpīti gribas aizsviest visu prom un viss.. Izraudāties un izkliegties, piedzerties un tad vnk nomirts. Tik bieži tā sāpe iekšā tā svilina. Gribas to visu vnk palaist - visu, kas sāp, riebjas, kaitina.. Bet es to nevaru. Es to visu tikai turpinu krāt sevī. dažreiz gribas paņemt nazi un izgriezt sev sirdi ārā. Tas kļūst neizturami. Tik daudz lietu riebjas, bet es to pat nevaru pateikt..Riebjas pat tas kāda brīžiem esmu es. Riebjas cilvēki, kas man tagad ir apkārt. Riebjas nosodījumi un aizvainojumi, riebjas tā izturēšanās.. Bet pat to es turu sevī. Esmu tomēr vāja un ļoti ievainojama. 

Dažreiz liekas, ka drīz vnk pamodīšos un tas izrādīsies būs tikai murgs. 

sadness..

man ir ļoti slikti.