Bet citkārt manī plosās tādas dusmas. Gribas kliegt un aizbēgt prom. Es sapņoju, sapņoju, sapņoju un sapņoju. Cenšos.. Bet viss velti.. man gribas, lai mani kāds sagrābj un nekad nelaiž vaļā, lai, nekad neapnīku un visu laiku grib skulpstīt mani, uz mani skatās kā uz ko īpašu, svētu, lai skulpsta mani tā kā pēdējo reizi, tā lai ir bail mani zaudēt. Es gribu, lai mani mīl kā nevienu citu , lai ilgojas pēc manis jau īsu brīdi esot prom, lai es justu to kaisli no otra..
Es gribu tādus skulpstus, ka zeme zem kājām pazūd, pasaule kļūst maza un viss, kas licies svarīgs, liekas maznozīmīgs.. Es jau nesaku, ka visu laiku, bet bieži.. Bet par visu visbiežāk es gribu justies vajadzīga, mīlēta, vajadzīga, gaidīta, īpaša..
Es jau negribu teikt, ka neesmu tā jutusies, protams, ka esmu, bet nu jau esmu diezgan aizmirsusi kā tas ir.. Un, ja arī brīžiem liekas, ka atkal būs tās sajūtas, tad drīz vien tās nomāc citas daudz nepatīkamākas un daudz nomācošākas.
#vnkļotibēdīgi..
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru