Visur tiek publicēts, ka ārējam skaistumam ir mazāka nozīme par iekšējo un ka cilvēkiem ir jātic, ka viņi ir skaisti, jo mēs, taču visi esam skaisti, bet tā nav. Es neesmu cilvēks, kas varētu par to sūdzēties, jo laikam neuzskatu, ka esmu neglīta, taču es neesmu tāda kāda gribētu. Jā es nemīlu sevi. Man neviens nav licis justies neglītai, un arī problēmas ar pretējo dzimumu man īsti nav, taču es nejūtos skaista un galīgi neuzskatu, ka esmu. Man ir drausmīgākais deguns, kurš mantots no vecās mammas, nelīdzeni/dzelteni zobi, lieli pleci, dīvaini lielas krūtis, kas neizskatās labi un apaļīgs augums, ķermenis uz kura paliek rētas. Varbūt man vnk neviens nekad nav licis justies skaistai, bet mani argumenti ir pietiekami stipri, lai nemīlētu sevi. UN mana personība, tā ir vēl graujošāka - egoiste, neciešu cilvēkus, taču katru reizi, kad viņus ienīstu, sāku sevi ienīst un lamāt un tad man visus paliek pārāk žēl, meloju, meloju visiem, nedaru neko, pārāk daudz sapņoju un gaidu brīnumus un nekad nevienam neuzticos, jo uzskatu, ka mēs piedzimstam, dzīvojam un nomirstam vieni.
un tad uz pasaules ir tie perfektie cilvēki, kas ir skaisti no kājām līdz matu galiņiem, kuri ir gudri un kuri iegūs visu un kuriem piemīt visneiedomājamākās labās īpašības.
un tad kāds vēl pasaka: "bet mēs taču visi esam īpaši, un katrs savā veidā". ej nomirsti, tā nav. Mēs visi esam vienādi. un tad vēl bībelē raksta: " nu ja tu darīsi labus darbus nonāksi paradīzē, ja sliktus ellē". Kur tad es pašlaik esmu? Bitīt matos, tāda sajūta, ka ap mani dzīvo vieni idioti, kas nespēj samierināties ar to, ka visi esam vienādi no kāju nagiem līdz sašķēlušajiem matu galiem un ka ne visiem veicas un uz to nevajag meklēt attaisnojumus, kā piemēram, mēs visi esam skaisti savā veidā. nu nē neesam vieni ir skaistāki un vieni nē. un, ja cilvēks iekšēji ir skaists, tas nenozīmē, ka tāpēc viņam nav jābūt ārēji skaistam, nu ir un vēl kā ir.
Uz pasaules dzīvo aptuveni 7 miljardi cilvēku un lielākā daļa ir vnk muļķi, kuri bojā manu dzīvi.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru