Tik bieži man ir bēdīgi.. Tik bieži man negribas neko.. Gribas padoties, likties mierā, ļauties, lai viss tas pazūd, taču ir pienākumi, no kuriem es nekur neaizbēgšu.. Un vēl ir atmiņas.. Kas dzīsies pakaļ, kā nāve un beigu  beigās tik un tā noķers. 

Un atkal tas pats jautājums - vai es daru pareizi? vai ir pareizi palikt? Vai man vispār to vajag? 

Visi saka, ka viss nokārtosies. Bet dažreiz nekas nenokartojas.. Dažreiz viss paliek sapists līdz galam. 

Man ir bail. Bail dzīvot tālāk, jo man negribas neko sabojāt, bet tai pašā laikā es nevēlos būt viena no visiem. Es gribu būt īpaša.. Es negribu tikai apmierināt savas dzīvnieciskās tieksmes un viss. Es gribu ari augt morāli.. Es vēlos kko vairāk. Bet es nezinu kā..