Laiks bez apstājas skrien.Liekas, ka vēl vakar pārvācos uz citu dzīvokli, līdz pat pašai naktij dzēru un skaļi smējos līdz asarām, sāku dzīvot citu dzīvi, gleznoju uz sienām, iepazinos ar daudz jauniem cilvēkiem, dzēru vīnu līdz rītausmai, strīdējos, taisīju scēnas, raudāju, bet tad atkal salīgu un galu galā pieaugu... Liekas, ka tas bija vēl tikai vakar.Patiesībā es varētu vēl tik daudz ko piebilst.. Jā, pietrūkst.. Tagad laikam ir īstais brīdis, kad pateikt - STOP - un beigt nolādēts domāt par nākotni. Es tā esmu aizrāvusies plānojot savu nākotni, ka tik bieži aizmirstu, ka no sākuma ir jāizdzīvo tagadne.
Un atkal, asaras acīs un domas par to ko tālāk. Man nav ne jausmas. Ilgas pēc vecā, bet bailes un mīlestības pret jauno. Bailes no zaudējuma. Es nemaz nevēlos to zaudēt. Bet tik bieži tās nolāpītās atmiņas manī sēž iekšā un liek man pārdzīvot. Tas ir negodīgi pret Egīlu. Viņš jau nav ne pie kā vainīgs. 
Bet dažkārt tik nolāpīti gribas aizsviest visu prom un viss.. Izraudāties un izkliegties, piedzerties un tad vnk nomirts. Tik bieži tā sāpe iekšā tā svilina. Gribas to visu vnk palaist - visu, kas sāp, riebjas, kaitina.. Bet es to nevaru. Es to visu tikai turpinu krāt sevī. dažreiz gribas paņemt nazi un izgriezt sev sirdi ārā. Tas kļūst neizturami. Tik daudz lietu riebjas, bet es to pat nevaru pateikt..Riebjas pat tas kāda brīžiem esmu es. Riebjas cilvēki, kas man tagad ir apkārt. Riebjas nosodījumi un aizvainojumi, riebjas tā izturēšanās.. Bet pat to es turu sevī. Esmu tomēr vāja un ļoti ievainojama. 
Dažreiz liekas, ka drīz vnk pamodīšos un tas izrādīsies būs tikai murgs. 