kas cilvēku attur no tā vēlmēm uz skaisto dzīvi? bezrūpību, vēlmi redzēt pasauli, to sagaršot, sajust, izdzīvot visu ar vistīrāko sirdsapziņu. Kas mūs attur no pacelšanās augstu gaisā, no acu aizvēršanas un atvēršanas vietā, kur vēlamies būt? kas ir teicis, ka tā tas nebūs? kur ir tā skaistā dzīve un vēl skaistākā mīlestība?
Kāpēc nav vairs laimīgu beigu, bet gan sarūgtinājums, kārtības nevis haosa, skudriņas vēderā nevis sāpošas sirdis? kur ir tā pasaule, kuru es tik ilgi meklēju?
tas prieks, tā neremdināmā vēlme dzīvot, tas smaids un skūpsti, kurus nekad nevarēs aizmirst, tie acu skatieni, kuri dzen izmisumā un liek nosarkt, un viss vairāk neapstādināmā sirds, kas dauzās un plēšas ārā, kas grib skaļi kliegt un priecāties, tai jau ir apnicis gaidīt un klusēt. Kliegt, skaļi kliegt! un nekad vairs nenorimt, tikai būt laimīgai.
laimīgas beigas ir tikai filmās..