Liekas, ka esmu pazaudējusi sevi. Es atceros, kad gāju pamatskolā.. viss bija daudz patiesāk. Man bija par ko sapņot. Tagad man nav vairs nav par ko sapņot, nav ar ko dalīties priekos/bēdās, man nav neviena blakus, esmu viena. Jau kad iestājos RFL liekas, ka tā vairs nebiju es. Bet tad bija vēl kāds blakām. Tagad, kas es esmu.. Kārtējais "rajona" cilvēks. Lai arī pat tas es neskaitos.. Dažreiz riebjas par ko esmu kļuvusi.
Riebjas tas, ka mīlestības dēļ man nākas atdot savu būtību. Man tik ļoti gribas to sajūtu kā piemēram aizbraucot uz Positivusu.. man gribas justies brīvai. Es jūtos piesieta.. Bet kā, lai tieku vaļā, ja pati sevi sasēju šeit.
Man gribas prom.. Man ir vienalga.

XXXXXXXXXXXX

Tavs smaids, biezās lūpas, kuras mani lēni skulpsta. Perfektie zobi.. Pelēki zilās acis, kurās liekas, ka redzu visu tavu dzīvi un pazūdu nebūtībā.. Tavs vīrišķīgais augums, maigā āda.. tavas krūtis un mugura.. tavas lāpstiņas, kad mīlējamies.. tavi mati, kuros gribas ieķerties.
kā tu elpo - leni, bet smagi..
kā guli - saldi un mierīgi..
kā smiejies - skaļi un no sirds..
Mana paļāvība uz tevi.. Mans patvērums.. viss..
Tik ļoti negribas, lai pienāktu mūžība.. Un tik ļoti negribas, lai paliek tagadne..Gribas pa vidam.. neiespējamo.. Kāpēc, laiks nevar vnk apstāties..
Man bail.. bail domāt par to, kas būs.. Ja nu... Kas būtu.. ja.. ja.. ja.. bet tad iedomājos, ja nu tomēr viss būs labi.. 

Tik bieži man ir bēdīgi.. Tik bieži man negribas neko.. Gribas padoties, likties mierā, ļauties, lai viss tas pazūd, taču ir pienākumi, no kuriem es nekur neaizbēgšu.. Un vēl ir atmiņas.. Kas dzīsies pakaļ, kā nāve un beigu  beigās tik un tā noķers. 

Un atkal tas pats jautājums - vai es daru pareizi? vai ir pareizi palikt? Vai man vispār to vajag? 

Visi saka, ka viss nokārtosies. Bet dažreiz nekas nenokartojas.. Dažreiz viss paliek sapists līdz galam. 

Man ir bail. Bail dzīvot tālāk, jo man negribas neko sabojāt, bet tai pašā laikā es nevēlos būt viena no visiem. Es gribu būt īpaša.. Es negribu tikai apmierināt savas dzīvnieciskās tieksmes un viss. Es gribu ari augt morāli.. Es vēlos kko vairāk. Bet es nezinu kā.. 

Kāds reiz man teica - cilvēki nemainās.. Bet viņš maldījās.. Es mainījos, es pieaugu. Manas vērtības mainījās, sapņi, palika tikai atmiņas..
 

nu kkā tā es jūtos..

Dažreiz gribas, lai nekad nebūtu atradusies tur kur atrados, un iepazinusies ar tiem, ko tagad pazīstu. gribas, lai viss būtu vieglāk un lai man būtu vienalga.. bet man nav.. diemžēl..

Kas cilvēkiem liek teikt to, ko viņi patiesībā nedomā..? atbildēt uz jautājumiem ar vārdiem, ko otrs grib dzirdēt..? Kas ir tas, kas mums liek melot  un, ja esam sevis cienīgi, uzdrīkstēties sevi padarīt par meļiem? Un galvenais, kas ir tas, kas mums liek sāpināt citus?

Šķiet, ka pēdējā laikā esmu pateikusi tik daudz lietu, ko patiesībā nedomāju.. Es nemēdzu mētāties ar vārdiem, taču liekas, ka tagad saku visu ko otrs grib dzirdēt. Es runāju par nākotnes plāniem, lai arī riebjas to darīt, jo neticu tiem. Runāju par to, cik jauki būtu dzīvot kopā.. Solu neiespējamo.. Lūdzu, lai man sola neiespējamo. Saku, ka ticu, lai arī nekad iepriekš neesmu ticējusi, lai arī cik stipri būtu mīlējusi.. 

Man ir bail. Bail no solījumiem, ko jeb kurā laikā varu pati lauzt.. tad kāda jēga solīt? kāda jēga ir teikt to, ko tu nezini? teikt, ka precēsi, ka mīlēsi? Tu pat nevari zināt vai izdzīvosi līdz vakaram.. Saprotu, ka esmu teikusi tik daudz lieka.. Ja soli precēt, mīlēt visu atlikušo mūžu, tad to saka tikai vienam cilvēkam, nevis katrā kurā iemīlies.. 

Šeit arī es kļūdījos.. es to pateicu, lai arī nekad iepriekš nebiju to teikusi. un vēl piespiedu pateikt to otram cilvēkam. Es nekad iepriekš nebiju solījusi precēties, mīlēt mūžīgi.. Bet es to izdarīju. Es apsolīju, to ko lauzīšu.. Un viņš apsolīja to, ko bija jau solījis kādai citai.. Tad kāda jēga ir no šiem solījumiem? Tie ir bezvērtīgi.. Tu pats netici tam, ko pasaki, bet turpini to teikt.. tu saki to tikai, tāpēc, ka tā vajag.. kāda no tā jēga, kāda vērtība? Un solījums, kurš ir jau kādreiz teikt kādam citam.. tas ir tik pat nevērtīgs, nodrāzts.. Kāda jēga ir solīt to visiem pēc kārta? vai tad galvenais solījuma mērķis nav to turēt? Bet kā var to turēt, ja apsolīts ir jau vairākiem. Uzticēšanās, mīlestība, kāda tam vairs ir nozīme?  Mēs sabojājam to, kam bija jābūt īpašam.. Padarot to par mēslu. Un uzticēšanās, mīlestība, kā var uzticēties tam kurš melo, un mīlēt, to kurš solījumus uzskata par tukšiem vārdiem.

Vai maz kaut kam citam tad ir nozīme? Dzīvošana sapņos? vai tas ir tas uz ko es tiecos? Es vairs neticu. Es pateicu to pirmoreiz savā mūžā. Un viņš man solīja to pašu.. taču tas neko nenozīmēja, jo bija pateikt jau kādam iepriekš..

ej nahuj.

Vajadzētu mācīties.. pulkstenis rāda pus divpadsmit, bet es nekādi nevaru pieķerties nevienai nolādētai lapai, kas stāv man priekšā. Es raudu.. Es jūtos nogurusi.. Jūtos pazemotam, tā it kā es izniekotu laiku.. Es pazemojos. Es jūtu, ka dēļ savām bailēm man nav vairs spēka ko iebilst vai pateikt.. NĒ!
Man ir apnicis tik daudz ko dot citiem. Apnicis piekāpties, lai kā riebtos. Man riebjas tas kā aizstāvu, tas cik daudz laba saku. Bet vēl vairāk ir apnicis, ka es cienu nahuj, bet mani gan nē. Man riebjas tas, ka nesaprot elementāras lietas. man tas riebjas. es esmu nogurusi no kārtējām attiecībām, kas ir vnk huiņa.
Ar mīlestību bieži vien ir par maz. Daudz daudz par maz. Man riebjas tas, ka nekad negribi palīdzēt mājas lietās, tas, ka uzskati, ka ja uzturies pie manis tad no tevis nedrīkst neko prasīt. Bļeģ es noteikti neesmu attiecībās ar kādu tikai tāpēc, lai kāds man būtu blakus. Es tevi mīļoju. lutinu, dziedu pēc tavas stabules.. bet tu nahuj neko nedari.
Tu pat nepamani to, ka esmu palikusi bez mugurkaula.. Uzreiz darīšu visu ko lūgsi.. Tu esi idiots. Es nekad neviena dēļ tā neesmu pazemojusies. Un zini kāpēc es to darīju, jo uzskatīju, ka tu esi īstais.. Mans īstais un vienīgais.. Bet tagad saprotu, ka cilvēks, kurš pasaka - tu nopirki pīpēt? Nē.. Ā tad es iešu pie sevis..jo pie tevis nebūs, ko pīpēt.. nezinu, ko tu ar to domāji, bet man ir pie dirsas. Tā tas izklausījās no malas. Zini varēji kaut vai samelot un vnk pateikt, ka gribi dzert vai jeb ko citu un tāpēc iesi uz mājām, bet tas kā tu to pateici. Bļeģ ej nahuj.



Kas tu esi par puisi? var redzēt kam tev ir meitene un kāpēc pie manis paliec. Es visu laiku daru visu, lai tev ir labi.. Nezināju, ka par daudz ir prasīts iziet ar suni, ja dzīvo pie kāda.. tu šeit pat ne par ko nemaksā.. bļeģ, man riebjas tas, ka cilvēks pats to nevar saprast. man tas riebjas.
Liekas, ka tu biji tiešām pirmais cilvēks kuram tā pakļāvos.. Nebija tā vērts un noteikti arī nebūs. Tiešām cerēju, ka būsi īstais.. laikam kā vienmēr maldījos..Tas ir iemesls kāpēc es nekad neielaidu nevienu savā dzīvē.. un laikam arī nevajadzēja..
Un neesmu pārliecināta, ka savu nākotni vēlos pavadīt ar puisi, kurš strādās kādā nišā darbā, sēdēs mājās un neko nedarīs.. kurš tik ļoti grib bērnus, bet pat par viņiem nerūpēsies. man to nevajag. es neesmu muļķe.