ko domā centra cilvēki???????????

kādēļ puišiem patīk garlaicīgas, vienveidīgas un atklāti sakot pat pilnīgi parastas, pelēkā pūļa meitenes??? Piemēram, centrs ir pilns ar tādām - visas kā viena.. Taču jūs viņām skraidāt pakaļ.. Tā nu gan ir aprobežotība. Visu laiku esmu domājusi, ka lielāka daļa cilvēku ir aprobežoti (it īpaši mana vecuma), taču skatoties un tiem "centra" cilvēkiem sāk šķist, ka tie, jā, uzsvēršu tie nevis viņi, ir no alas izlīduši.
Nav jau tā, ka mani tas īpaši uztrauc, bet vnk liekas dīvaini. Tā pat arī, ko dara tās meitenes? Ne jau kurš katrs puisis viņām derēs, bet gan viņam ir jābūt ar lielisku stila izjūtu, jāklausās alternatīvā mūzika, jābūt nedaudz bohēmistam un galu galā jābūt vnk "krutam".. tas arī ir pilnīgs sviests. Un tad viņas čīkst un sūdzas, cik drausmīga ir viņu dzīve, ka tie "krutie" čaļi viņas nepamana, tači viņas ir tik aklas, lai saprastu, ka viņām skrien pakaļ kaudze jauku, gudru un daudz reižu interesantāki čaļi.. un tā sākās tas apburtais loks..
jām.. laikam aiz neko nedarīšanas, man galva iet sviestā..

jām..

Un šis lika aizdomāties..

Bēdīgi..

Es nezinu kādēļ to vispār skatījos, bet tas lika man apraudāties.. Es tik ļoti tevi mīlu Egīl..

Nē

Tāda sajūta, ka nekas nav tā, kā tam ir jābūt. Tik garlaicīgi. Viss ir vienveidīgs. Liekas, ka varētu atdot visu to, kas man ir, jo tas vairs nesagādā nekādu prieku - kā vecas, nonēsātas drēbes..
Gribas dabūt ātrāk tiesības, mašīnu un laist kkur projām.. vienai.. jā gribas vienai.. bet atkal no otras puses negribas nekur prom gribas tepat.. nekur nebraukt, bet kko interesantu, aizraujošu.. Man tik ātri apnīk cilvēki. Ir tikai gads pagājis, bet man jau tracina.. un gribas ko aizraujošāku.. bet tajā pašā laikā, tik ļoti mīlu, ka nevaru.. gribas, gribas, gribas .. visu tikai gribas, bet neko nedaru lai, kas mainās.. ĀĀĀĀĀĀ!
Kad beidzot beigsies, tas pasākums, ko sauc par ikdienu? Man gribas nezināt, kas ir pa dienu, kur atrodos... gribas piedzīvojumus.. kko tādu, kas parastam cilvēkam netiek dots.. Man gribas būt īpašai..
Un atkal man gribas, gribas, gribas.. Cik vienam cilvēkam var gribēties.. Nekad jau nav pietiekoši...
Esmu pazaudējusi sevi.. visu.. un neko.. un atkal es jūku prātā. ak, cik garlaicīgi ir dzīvot...

Liekas, ka esmu pazaudējusi sevi. Es atceros, kad gāju pamatskolā.. viss bija daudz patiesāk. Man bija par ko sapņot. Tagad man nav vairs nav par ko sapņot, nav ar ko dalīties priekos/bēdās, man nav neviena blakus, esmu viena. Jau kad iestājos RFL liekas, ka tā vairs nebiju es. Bet tad bija vēl kāds blakām. Tagad, kas es esmu.. Kārtējais "rajona" cilvēks. Lai arī pat tas es neskaitos.. Dažreiz riebjas par ko esmu kļuvusi.
Riebjas tas, ka mīlestības dēļ man nākas atdot savu būtību. Man tik ļoti gribas to sajūtu kā piemēram aizbraucot uz Positivusu.. man gribas justies brīvai. Es jūtos piesieta.. Bet kā, lai tieku vaļā, ja pati sevi sasēju šeit.
Man gribas prom.. Man ir vienalga.

XXXXXXXXXXXX

Tavs smaids, biezās lūpas, kuras mani lēni skulpsta. Perfektie zobi.. Pelēki zilās acis, kurās liekas, ka redzu visu tavu dzīvi un pazūdu nebūtībā.. Tavs vīrišķīgais augums, maigā āda.. tavas krūtis un mugura.. tavas lāpstiņas, kad mīlējamies.. tavi mati, kuros gribas ieķerties.
kā tu elpo - leni, bet smagi..
kā guli - saldi un mierīgi..
kā smiejies - skaļi un no sirds..
Mana paļāvība uz tevi.. Mans patvērums.. viss..
Tik ļoti negribas, lai pienāktu mūžība.. Un tik ļoti negribas, lai paliek tagadne..Gribas pa vidam.. neiespējamo.. Kāpēc, laiks nevar vnk apstāties..
Man bail.. bail domāt par to, kas būs.. Ja nu... Kas būtu.. ja.. ja.. ja.. bet tad iedomājos, ja nu tomēr viss būs labi.. 

Tik bieži man ir bēdīgi.. Tik bieži man negribas neko.. Gribas padoties, likties mierā, ļauties, lai viss tas pazūd, taču ir pienākumi, no kuriem es nekur neaizbēgšu.. Un vēl ir atmiņas.. Kas dzīsies pakaļ, kā nāve un beigu  beigās tik un tā noķers. 

Un atkal tas pats jautājums - vai es daru pareizi? vai ir pareizi palikt? Vai man vispār to vajag? 

Visi saka, ka viss nokārtosies. Bet dažreiz nekas nenokartojas.. Dažreiz viss paliek sapists līdz galam. 

Man ir bail. Bail dzīvot tālāk, jo man negribas neko sabojāt, bet tai pašā laikā es nevēlos būt viena no visiem. Es gribu būt īpaša.. Es negribu tikai apmierināt savas dzīvnieciskās tieksmes un viss. Es gribu ari augt morāli.. Es vēlos kko vairāk. Bet es nezinu kā..