nu kkā tā es jūtos..

Dažreiz gribas, lai nekad nebūtu atradusies tur kur atrados, un iepazinusies ar tiem, ko tagad pazīstu. gribas, lai viss būtu vieglāk un lai man būtu vienalga.. bet man nav.. diemžēl..

Kas cilvēkiem liek teikt to, ko viņi patiesībā nedomā..? atbildēt uz jautājumiem ar vārdiem, ko otrs grib dzirdēt..? Kas ir tas, kas mums liek melot  un, ja esam sevis cienīgi, uzdrīkstēties sevi padarīt par meļiem? Un galvenais, kas ir tas, kas mums liek sāpināt citus?

Šķiet, ka pēdējā laikā esmu pateikusi tik daudz lietu, ko patiesībā nedomāju.. Es nemēdzu mētāties ar vārdiem, taču liekas, ka tagad saku visu ko otrs grib dzirdēt. Es runāju par nākotnes plāniem, lai arī riebjas to darīt, jo neticu tiem. Runāju par to, cik jauki būtu dzīvot kopā.. Solu neiespējamo.. Lūdzu, lai man sola neiespējamo. Saku, ka ticu, lai arī nekad iepriekš neesmu ticējusi, lai arī cik stipri būtu mīlējusi.. 

Man ir bail. Bail no solījumiem, ko jeb kurā laikā varu pati lauzt.. tad kāda jēga solīt? kāda jēga ir teikt to, ko tu nezini? teikt, ka precēsi, ka mīlēsi? Tu pat nevari zināt vai izdzīvosi līdz vakaram.. Saprotu, ka esmu teikusi tik daudz lieka.. Ja soli precēt, mīlēt visu atlikušo mūžu, tad to saka tikai vienam cilvēkam, nevis katrā kurā iemīlies.. 

Šeit arī es kļūdījos.. es to pateicu, lai arī nekad iepriekš nebiju to teikusi. un vēl piespiedu pateikt to otram cilvēkam. Es nekad iepriekš nebiju solījusi precēties, mīlēt mūžīgi.. Bet es to izdarīju. Es apsolīju, to ko lauzīšu.. Un viņš apsolīja to, ko bija jau solījis kādai citai.. Tad kāda jēga ir no šiem solījumiem? Tie ir bezvērtīgi.. Tu pats netici tam, ko pasaki, bet turpini to teikt.. tu saki to tikai, tāpēc, ka tā vajag.. kāda no tā jēga, kāda vērtība? Un solījums, kurš ir jau kādreiz teikt kādam citam.. tas ir tik pat nevērtīgs, nodrāzts.. Kāda jēga ir solīt to visiem pēc kārta? vai tad galvenais solījuma mērķis nav to turēt? Bet kā var to turēt, ja apsolīts ir jau vairākiem. Uzticēšanās, mīlestība, kāda tam vairs ir nozīme?  Mēs sabojājam to, kam bija jābūt īpašam.. Padarot to par mēslu. Un uzticēšanās, mīlestība, kā var uzticēties tam kurš melo, un mīlēt, to kurš solījumus uzskata par tukšiem vārdiem.

Vai maz kaut kam citam tad ir nozīme? Dzīvošana sapņos? vai tas ir tas uz ko es tiecos? Es vairs neticu. Es pateicu to pirmoreiz savā mūžā. Un viņš man solīja to pašu.. taču tas neko nenozīmēja, jo bija pateikt jau kādam iepriekš..

ej nahuj.

Vajadzētu mācīties.. pulkstenis rāda pus divpadsmit, bet es nekādi nevaru pieķerties nevienai nolādētai lapai, kas stāv man priekšā. Es raudu.. Es jūtos nogurusi.. Jūtos pazemotam, tā it kā es izniekotu laiku.. Es pazemojos. Es jūtu, ka dēļ savām bailēm man nav vairs spēka ko iebilst vai pateikt.. NĒ!
Man ir apnicis tik daudz ko dot citiem. Apnicis piekāpties, lai kā riebtos. Man riebjas tas kā aizstāvu, tas cik daudz laba saku. Bet vēl vairāk ir apnicis, ka es cienu nahuj, bet mani gan nē. Man riebjas tas, ka nesaprot elementāras lietas. man tas riebjas. es esmu nogurusi no kārtējām attiecībām, kas ir vnk huiņa.
Ar mīlestību bieži vien ir par maz. Daudz daudz par maz. Man riebjas tas, ka nekad negribi palīdzēt mājas lietās, tas, ka uzskati, ka ja uzturies pie manis tad no tevis nedrīkst neko prasīt. Bļeģ es noteikti neesmu attiecībās ar kādu tikai tāpēc, lai kāds man būtu blakus. Es tevi mīļoju. lutinu, dziedu pēc tavas stabules.. bet tu nahuj neko nedari.
Tu pat nepamani to, ka esmu palikusi bez mugurkaula.. Uzreiz darīšu visu ko lūgsi.. Tu esi idiots. Es nekad neviena dēļ tā neesmu pazemojusies. Un zini kāpēc es to darīju, jo uzskatīju, ka tu esi īstais.. Mans īstais un vienīgais.. Bet tagad saprotu, ka cilvēks, kurš pasaka - tu nopirki pīpēt? Nē.. Ā tad es iešu pie sevis..jo pie tevis nebūs, ko pīpēt.. nezinu, ko tu ar to domāji, bet man ir pie dirsas. Tā tas izklausījās no malas. Zini varēji kaut vai samelot un vnk pateikt, ka gribi dzert vai jeb ko citu un tāpēc iesi uz mājām, bet tas kā tu to pateici. Bļeģ ej nahuj.



Kas tu esi par puisi? var redzēt kam tev ir meitene un kāpēc pie manis paliec. Es visu laiku daru visu, lai tev ir labi.. Nezināju, ka par daudz ir prasīts iziet ar suni, ja dzīvo pie kāda.. tu šeit pat ne par ko nemaksā.. bļeģ, man riebjas tas, ka cilvēks pats to nevar saprast. man tas riebjas.
Liekas, ka tu biji tiešām pirmais cilvēks kuram tā pakļāvos.. Nebija tā vērts un noteikti arī nebūs. Tiešām cerēju, ka būsi īstais.. laikam kā vienmēr maldījos..Tas ir iemesls kāpēc es nekad neielaidu nevienu savā dzīvē.. un laikam arī nevajadzēja..
Un neesmu pārliecināta, ka savu nākotni vēlos pavadīt ar puisi, kurš strādās kādā nišā darbā, sēdēs mājās un neko nedarīs.. kurš tik ļoti grib bērnus, bet pat par viņiem nerūpēsies. man to nevajag. es neesmu muļķe.

...............

Laiks bez apstājas skrien.Liekas, ka vēl vakar pārvācos uz citu dzīvokli, līdz pat pašai naktij dzēru un skaļi smējos līdz asarām, sāku dzīvot citu dzīvi, gleznoju uz sienām, iepazinos ar daudz jauniem cilvēkiem, dzēru vīnu līdz rītausmai, strīdējos, taisīju scēnas, raudāju, bet tad atkal salīgu un galu galā pieaugu... Liekas, ka tas bija vēl tikai vakar.
Patiesībā es varētu vēl tik daudz ko piebilst.. Jā, pietrūkst.. Tagad laikam ir īstais brīdis, kad pateikt - STOP - un beigt nolādēts domāt par nākotni. Es tā esmu aizrāvusies plānojot savu nākotni, ka tik bieži aizmirstu, ka no sākuma ir jāizdzīvo tagadne.

Un atkal, asaras acīs un domas par to ko tālāk. Man nav ne jausmas. Ilgas pēc vecā, bet bailes un mīlestības pret jauno. Bailes no zaudējuma. Es nemaz nevēlos to zaudēt. Bet tik bieži tās nolāpītās atmiņas manī sēž iekšā un liek man pārdzīvot. Tas ir negodīgi pret Egīlu. Viņš jau nav ne pie kā vainīgs. 

Bet dažkārt tik nolāpīti gribas aizsviest visu prom un viss.. Izraudāties un izkliegties, piedzerties un tad vnk nomirts. Tik bieži tā sāpe iekšā tā svilina. Gribas to visu vnk palaist - visu, kas sāp, riebjas, kaitina.. Bet es to nevaru. Es to visu tikai turpinu krāt sevī. dažreiz gribas paņemt nazi un izgriezt sev sirdi ārā. Tas kļūst neizturami. Tik daudz lietu riebjas, bet es to pat nevaru pateikt..Riebjas pat tas kāda brīžiem esmu es. Riebjas cilvēki, kas man tagad ir apkārt. Riebjas nosodījumi un aizvainojumi, riebjas tā izturēšanās.. Bet pat to es turu sevī. Esmu tomēr vāja un ļoti ievainojama. 

Dažreiz liekas, ka drīz vnk pamodīšos un tas izrādīsies būs tikai murgs. 

sadness..

man ir ļoti slikti.

i hate my life..

man nav ne mazākās nojausmas, ko darīt.. ir palikušas nepilnas 3dienas.. liekas, ka drīz dzīve apstāsies.. es pat nezinu vēl jo projām kur mācos. man nav nemazākās no jausmas, kas notiks tuvākajā laikā. man ir bail domāt par šo gadu. es ļoti vēlos pabeigt skolu ātrāk, bet man ir bail, bail no tā, ka zaudēšu visu, ko mīlu. bail,  ka palaidīšu garām tik daudz ko.. es taču nekad mūžā nevarēšu apvienot skolu, sportu un vēl izklaides.. tas vnk nav iespējams.. tāda sajūta, ka mana dzīve iet uz leju.. ai pie vella..

šis ir slikts ieraksts..

tik sen neesmu neko rakstījusi. liekas, ka viss notiek tik ātri, ka grūti vairs atrast laiku sev.. piedzīvojumi, lietas, darīšanas un protams - problēmas.. brīžiem labi momenti, brīžiem satriecoši, taču tik pat bieži arī slikti un drausmīgi mirkļi gadās..
visvairāk mani tracina tas, ka tik reti pēdējā laikā ar mani notiek interesanti notikumi. es skatos uz cilvēkiem kuri sāk veidot attiecības, kuri spēj būt vieglprātīgi, kuriem ir jautri un interesanti. es nesaku gluži, ka man ir garlaicīgi taču nevaru arī pateikt, ka ir nenormālāka jautrība.. brīžiem šķiet, ka atrodos tur kur atrodos kāda cita dēļ. man jau patīk it kā darīt tās lietas, ko daru, vnk tik ļoti ir pietrūcis būt uzmanības centrā. ja godīgi sāk arī šķist, ka palieku vēl vecāka un gribu pārvākties uz mazu dzīvoklīti viena, sākt strādāt un viss.
manā galvā pašlaik ir milzīga putra, laikam nevajadzēja neko rakstīt.