Kas cilvēkiem liek teikt to, ko viņi patiesībā nedomā..? atbildēt uz jautājumiem ar vārdiem, ko otrs grib dzirdēt..? Kas ir tas, kas mums liek melot  un, ja esam sevis cienīgi, uzdrīkstēties sevi padarīt par meļiem? Un galvenais, kas ir tas, kas mums liek sāpināt citus?

Šķiet, ka pēdējā laikā esmu pateikusi tik daudz lietu, ko patiesībā nedomāju.. Es nemēdzu mētāties ar vārdiem, taču liekas, ka tagad saku visu ko otrs grib dzirdēt. Es runāju par nākotnes plāniem, lai arī riebjas to darīt, jo neticu tiem. Runāju par to, cik jauki būtu dzīvot kopā.. Solu neiespējamo.. Lūdzu, lai man sola neiespējamo. Saku, ka ticu, lai arī nekad iepriekš neesmu ticējusi, lai arī cik stipri būtu mīlējusi.. 

Man ir bail. Bail no solījumiem, ko jeb kurā laikā varu pati lauzt.. tad kāda jēga solīt? kāda jēga ir teikt to, ko tu nezini? teikt, ka precēsi, ka mīlēsi? Tu pat nevari zināt vai izdzīvosi līdz vakaram.. Saprotu, ka esmu teikusi tik daudz lieka.. Ja soli precēt, mīlēt visu atlikušo mūžu, tad to saka tikai vienam cilvēkam, nevis katrā kurā iemīlies.. 

Šeit arī es kļūdījos.. es to pateicu, lai arī nekad iepriekš nebiju to teikusi. un vēl piespiedu pateikt to otram cilvēkam. Es nekad iepriekš nebiju solījusi precēties, mīlēt mūžīgi.. Bet es to izdarīju. Es apsolīju, to ko lauzīšu.. Un viņš apsolīja to, ko bija jau solījis kādai citai.. Tad kāda jēga ir no šiem solījumiem? Tie ir bezvērtīgi.. Tu pats netici tam, ko pasaki, bet turpini to teikt.. tu saki to tikai, tāpēc, ka tā vajag.. kāda no tā jēga, kāda vērtība? Un solījums, kurš ir jau kādreiz teikt kādam citam.. tas ir tik pat nevērtīgs, nodrāzts.. Kāda jēga ir solīt to visiem pēc kārta? vai tad galvenais solījuma mērķis nav to turēt? Bet kā var to turēt, ja apsolīts ir jau vairākiem. Uzticēšanās, mīlestība, kāda tam vairs ir nozīme?  Mēs sabojājam to, kam bija jābūt īpašam.. Padarot to par mēslu. Un uzticēšanās, mīlestība, kā var uzticēties tam kurš melo, un mīlēt, to kurš solījumus uzskata par tukšiem vārdiem.

Vai maz kaut kam citam tad ir nozīme? Dzīvošana sapņos? vai tas ir tas uz ko es tiecos? Es vairs neticu. Es pateicu to pirmoreiz savā mūžā. Un viņš man solīja to pašu.. taču tas neko nenozīmēja, jo bija pateikt jau kādam iepriekš..

ej nahuj.

Vajadzētu mācīties.. pulkstenis rāda pus divpadsmit, bet es nekādi nevaru pieķerties nevienai nolādētai lapai, kas stāv man priekšā. Es raudu.. Es jūtos nogurusi.. Jūtos pazemotam, tā it kā es izniekotu laiku.. Es pazemojos. Es jūtu, ka dēļ savām bailēm man nav vairs spēka ko iebilst vai pateikt.. NĒ!
Man ir apnicis tik daudz ko dot citiem. Apnicis piekāpties, lai kā riebtos. Man riebjas tas kā aizstāvu, tas cik daudz laba saku. Bet vēl vairāk ir apnicis, ka es cienu nahuj, bet mani gan nē. Man riebjas tas, ka nesaprot elementāras lietas. man tas riebjas. es esmu nogurusi no kārtējām attiecībām, kas ir vnk huiņa.
Ar mīlestību bieži vien ir par maz. Daudz daudz par maz. Man riebjas tas, ka nekad negribi palīdzēt mājas lietās, tas, ka uzskati, ka ja uzturies pie manis tad no tevis nedrīkst neko prasīt. Bļeģ es noteikti neesmu attiecībās ar kādu tikai tāpēc, lai kāds man būtu blakus. Es tevi mīļoju. lutinu, dziedu pēc tavas stabules.. bet tu nahuj neko nedari.
Tu pat nepamani to, ka esmu palikusi bez mugurkaula.. Uzreiz darīšu visu ko lūgsi.. Tu esi idiots. Es nekad neviena dēļ tā neesmu pazemojusies. Un zini kāpēc es to darīju, jo uzskatīju, ka tu esi īstais.. Mans īstais un vienīgais.. Bet tagad saprotu, ka cilvēks, kurš pasaka - tu nopirki pīpēt? Nē.. Ā tad es iešu pie sevis..jo pie tevis nebūs, ko pīpēt.. nezinu, ko tu ar to domāji, bet man ir pie dirsas. Tā tas izklausījās no malas. Zini varēji kaut vai samelot un vnk pateikt, ka gribi dzert vai jeb ko citu un tāpēc iesi uz mājām, bet tas kā tu to pateici. Bļeģ ej nahuj.



Kas tu esi par puisi? var redzēt kam tev ir meitene un kāpēc pie manis paliec. Es visu laiku daru visu, lai tev ir labi.. Nezināju, ka par daudz ir prasīts iziet ar suni, ja dzīvo pie kāda.. tu šeit pat ne par ko nemaksā.. bļeģ, man riebjas tas, ka cilvēks pats to nevar saprast. man tas riebjas.
Liekas, ka tu biji tiešām pirmais cilvēks kuram tā pakļāvos.. Nebija tā vērts un noteikti arī nebūs. Tiešām cerēju, ka būsi īstais.. laikam kā vienmēr maldījos..Tas ir iemesls kāpēc es nekad neielaidu nevienu savā dzīvē.. un laikam arī nevajadzēja..
Un neesmu pārliecināta, ka savu nākotni vēlos pavadīt ar puisi, kurš strādās kādā nišā darbā, sēdēs mājās un neko nedarīs.. kurš tik ļoti grib bērnus, bet pat par viņiem nerūpēsies. man to nevajag. es neesmu muļķe.

...............

Laiks bez apstājas skrien.Liekas, ka vēl vakar pārvācos uz citu dzīvokli, līdz pat pašai naktij dzēru un skaļi smējos līdz asarām, sāku dzīvot citu dzīvi, gleznoju uz sienām, iepazinos ar daudz jauniem cilvēkiem, dzēru vīnu līdz rītausmai, strīdējos, taisīju scēnas, raudāju, bet tad atkal salīgu un galu galā pieaugu... Liekas, ka tas bija vēl tikai vakar.
Patiesībā es varētu vēl tik daudz ko piebilst.. Jā, pietrūkst.. Tagad laikam ir īstais brīdis, kad pateikt - STOP - un beigt nolādēts domāt par nākotni. Es tā esmu aizrāvusies plānojot savu nākotni, ka tik bieži aizmirstu, ka no sākuma ir jāizdzīvo tagadne.

Un atkal, asaras acīs un domas par to ko tālāk. Man nav ne jausmas. Ilgas pēc vecā, bet bailes un mīlestības pret jauno. Bailes no zaudējuma. Es nemaz nevēlos to zaudēt. Bet tik bieži tās nolāpītās atmiņas manī sēž iekšā un liek man pārdzīvot. Tas ir negodīgi pret Egīlu. Viņš jau nav ne pie kā vainīgs. 

Bet dažkārt tik nolāpīti gribas aizsviest visu prom un viss.. Izraudāties un izkliegties, piedzerties un tad vnk nomirts. Tik bieži tā sāpe iekšā tā svilina. Gribas to visu vnk palaist - visu, kas sāp, riebjas, kaitina.. Bet es to nevaru. Es to visu tikai turpinu krāt sevī. dažreiz gribas paņemt nazi un izgriezt sev sirdi ārā. Tas kļūst neizturami. Tik daudz lietu riebjas, bet es to pat nevaru pateikt..Riebjas pat tas kāda brīžiem esmu es. Riebjas cilvēki, kas man tagad ir apkārt. Riebjas nosodījumi un aizvainojumi, riebjas tā izturēšanās.. Bet pat to es turu sevī. Esmu tomēr vāja un ļoti ievainojama. 

Dažreiz liekas, ka drīz vnk pamodīšos un tas izrādīsies būs tikai murgs. 

sadness..

man ir ļoti slikti.

i hate my life..

man nav ne mazākās nojausmas, ko darīt.. ir palikušas nepilnas 3dienas.. liekas, ka drīz dzīve apstāsies.. es pat nezinu vēl jo projām kur mācos. man nav nemazākās no jausmas, kas notiks tuvākajā laikā. man ir bail domāt par šo gadu. es ļoti vēlos pabeigt skolu ātrāk, bet man ir bail, bail no tā, ka zaudēšu visu, ko mīlu. bail,  ka palaidīšu garām tik daudz ko.. es taču nekad mūžā nevarēšu apvienot skolu, sportu un vēl izklaides.. tas vnk nav iespējams.. tāda sajūta, ka mana dzīve iet uz leju.. ai pie vella..

šis ir slikts ieraksts..

tik sen neesmu neko rakstījusi. liekas, ka viss notiek tik ātri, ka grūti vairs atrast laiku sev.. piedzīvojumi, lietas, darīšanas un protams - problēmas.. brīžiem labi momenti, brīžiem satriecoši, taču tik pat bieži arī slikti un drausmīgi mirkļi gadās..
visvairāk mani tracina tas, ka tik reti pēdējā laikā ar mani notiek interesanti notikumi. es skatos uz cilvēkiem kuri sāk veidot attiecības, kuri spēj būt vieglprātīgi, kuriem ir jautri un interesanti. es nesaku gluži, ka man ir garlaicīgi taču nevaru arī pateikt, ka ir nenormālāka jautrība.. brīžiem šķiet, ka atrodos tur kur atrodos kāda cita dēļ. man jau patīk it kā darīt tās lietas, ko daru, vnk tik ļoti ir pietrūcis būt uzmanības centrā. ja godīgi sāk arī šķist, ka palieku vēl vecāka un gribu pārvākties uz mazu dzīvoklīti viena, sākt strādāt un viss.
manā galvā pašlaik ir milzīga putra, laikam nevajadzēja neko rakstīt. 

smile..

es jūtu, ka tuvojas manā dzīvē pārmaiņas, taču pats labākais ir tas, ka jūtu, ka pati veidoju tās. man prieks, ka vairs nav bailes no pārmaiņām, nav bailes būt vienai. Ir labi apzināties to, ka saprotu, kas manā dzīvē tik ļoti pietrūka - es pati. prieks ir palikt ar sevi divatā un skatoties spogulī skali runāt, visu dienu dzert kafiju un pīpēt, priecāties par saņemtajiem matiem astē, ko beidzot varu izdarīt, jo viņi ir atauguši.. vnk ir beidzot prieks dzīvot..
Smaidīt, smaidīt, smaidīt.. un tikai smaidīt, priecāties, ka esi dzīvs un novērtēt cilvēkus sev apkārt, un beigt vainot visu apkārt un beidzot pašai ticēt ieteikumiem, ko teicu citiem..
Vislielākais prieks ir paskatoties spogulī un saprast to, ka tas cilvēks, kas stāv man priekšā ir manas pašas roku darbs un apzināties to, ka nav jēga sevi nosodīt, ja kkas nav tā kā to gribētu, jo vienmēr var visu mainīt, tikai pacietību un viss notiks, tā kā tam ir jānotiek. Galvenais ir atcerēties, ka katrs ir īpašs, jo mēs katrs esam sevi veidojuši un tādēļ esam tik īpaši.
Paskatieties kādreiz spogulī un atceraties kam esat izgājuši cauri un sapratīsiet, ka tas cilvēciņš, kas stāv jūsu priekšā ir varonis un tad saprotiet, ka tas taču esat jūs pats, un nekad neaizmirstiet to.. :)

gfasdgasdg

Un atkal ar cigareti rokās sēžu un rakstu.. dzirdu piezīmes par savu mūzikas gaumi - green day wake me up when september ends.. par to, ka tā ir briesmīga dzisma..
bet man tā ir dziesma, kas atgādina viņu.. atmiņas, atmiņas, atmiņas.. pa galvu kuļās daudzas domas.man gribas izbaudīt vasaru, darīt visādas lietas, kā agrāk, stopēt, smieties, skatīties saulrietu, peldēt, bet pašalaik es jūtos tā it kā būtu kkur iestrēgusi. es nejūtos brīva.
viena lieta gan edvarda sacītajā bija taisnība, neviens mani nevarēs padarīt tik pārpilni laimīgu kā tā kompānija. Lai kā es mēģinātu teikt, ka esmu pieaugusi, taču dziļi sirdī jūtu to degsmi izināt pasauli, rīkoties bērnišķīgi, un pats muļķīgākais, pavadīt laiku ar saviem vienaudžiem, kas nestrādā, kas dīc naudu vecākiem, kas jūt to degsmi pret lietām.. Es esmu vēl jauna, bet jūtos tā it kā man būtu gadi 25.. Gribu pavadīt laiku kā agrāk.. Lai ko teiktu mani pašreizējie draugi  - jā atkal gribi narkoties apkārt, dzerstīties, darīt stulbības.. Varu pateikt, ka to es īsti negribu, bet es gribu justies jauna, skaista un brīva..
Pašlaik jūtos tā it kā ap manu sirdi, prātu un ķermeni būtu apvijušās dzeloņdrātis, it kā nevarētu pakustēties.. Viss ko es redzu sev apkārt ik dienas ir viens un tas pats.. Es neizzinu pasauli, es neredzu jaunas vietas, jo kkas mani tik ļoti aptur to darīt.. Es esmu noilgojusies pēc piedzīvojumiem.. Bet pats briesmīgākais ir tas, ka lai kā censtos no rīta piecelt savu resno pakaļu un piekāst visu un vnk kkur aizbraukt, es to nez kādu iemeslu dēļ nevaru.. visu laiku domāju par pienākumiem, par to ko no manis sagaida, un nepārtraukti kkādas bailes.. Bailes no tā, ka ja izdasrīšu to mani vairs nesapratīs. Es negribu tik ātri novecot, bet es nedaru neko lai tā nenotiktu.. Es nedaru ne sūda, lai uzlabotu savu dzīvi. Visu laiku kkādas debīlas depresijas un tādi sūdi.

it kā man nav īsti par ko sūdzēties, jo katru dienu jau notiek kkas it kā interesants, taču es nejūtu, ka tas ir tas, ko vēlos es.. Žēl.. 

...

Šodien visa diena tika pavadīta atceroties tevi. Visi vārdi un lietas ko darījām, visi skulpti un smiekli. Liekas tik nesen, kaut arī ir pagājis jau krietns laiks. Tikai nez kādu nolādētu iemeslu dēļ tu man liec visu laiku atcerēties par sevi. Lai arī cik sāpīgas lietas tu man neteiktu es nevaru tev nepiedot. Lai kā tu postītu manu dzīvi tā pat es zinu, ka vairāk par visu gribi lai es būtu laimīga. Tā jau ir - tos, ko mēs mīlam visvairāk arī visvairāk sāpinām.
Pašlaik es daru to ko tu mīlēji manī -aizdedzinu cigareti, ārā nomācies laiks, es apsēžos pie datora, pasmejos, un sāku rakstīt, lēni ievelkot dūmus un vēl lēnāk izpūšot tos.. Es atceros kā teici, kā mīli skatīties kad tā daru. Atceros kā teici, ka esmu tā, kuru mīlēsi vienmēr, tā kuras dēļ  cīnīsies vienmēr un visur, tā kuras roku gribi vienmēr turēt, ka izmainīju tavu dzīvi, tavus mērķus dzīvē, ka gribi bērnus no manis.. ka esi vienīgais kurš spēs novērtēt manus smieklus un asaras.. ka esmu skaistākais tavā dzīvē.. Un nereizi es tavā sacītajā nešaubījos, jo tie tiešām nebija tikai vārdi, tās bija rīcības, kuru dēļ tev tiešām ticēju. tu vienmēr pierādiji ka tie nebija tikai vārdi. Un tieši tāpēc es tevi mīlu tik ļoti, taču tik pat ļoti cik mīlu es zinu, ka man ir jāiemācās iet uz priekšu. Man ir jāmiecās dzīvot bez tevis..
Es zinu, ka neviens nesapratīs kādēļ tā ir, kādēļ neesmu ar tevi, bet mēs abi to ļoti labi zinām.. Mēs abi zinām, kādēļ tas nesanāks.. Un tas mūs dzen kapā. tas galina mūs nosti. Atceros katru mirkli, ko pavadīju ar tevi kopā. Atceros visus piedzīvojumus, smieklus un asaras, atceros visus pieskārienus un patiešām neveiklos acu skatienus..
Atceros kā pie kellijas lecām dīķī un man piesūcās kaudze ar dēlēm un tu viņas mēģināji nokratīt no manis, kamērt es histērijā skraidīju apkārt.
Atceros kā skulpstījāmies lauka vidū saulrietā, kad pēkšņi sāka līt lietus. Atceros kā skrējām uz tavām mājām izmirkuši, ienākot pa durvīm smejoties, pēkšņi apklusām un sākām kaislīgi skulpstīties un tad nu jā.. jūs jau sapratāt..
Atceros pilnīgi visu..
Šis video ir tieši par mums.. Tu sapratīsi kādēl..

Man tu esi miris..

Ir lietas un situācijas kas maina visu. Beidzot es sajutu spēku mainīt visu. Mainīt sevi. Es atradu spēku vairs neticēt. Savā ziņā ir lietas, kas ir tik labas, taču tā iemesla dēļ tās tik ļoti sāpina. Visu laiku es mēģināju ilgi nepalikt centrā, reti kad satikties ar saviem puišu draugiem tikai tāpēc, ka zināju, ka viņam tas nepatiks, taču viņš dara savādāk. Viss jau ir ļoti jauki un es noteikti rīkotos tā pat, bet tas nenozīmē, ka tas mani nesāpina un neliek man rīkoties neapdomīgi un stulbi. Kad tu zini, ka cilvēku tas ļoti sāpina tu nemēdz tā rīkoties. un brīžos kad tev ir  vismazākā uzticība viņam, viņš rīkojas tā lai tev tieši otrādi rastos vēl liekāka neuzticība, naids un dusmas. un smieklīgi ir tas, ka tas ir par to ka viņam ir tik plaša sirds. Un ik reizi šājos brīžos parādās arī skumjas - par Viņu. 

Katru reizi, kad strīdos ar eriku es atceros par edvardu. vismaz zinu, ka viņš mani mīl un vienmēr gaidīs, lai cik tālu es nebūtu. 

Rīt vajadzēs atrast kādu kas man pārdos kokaīnu. Man vienalga, par to ko cilvēki teiks, bet man gribas. 

Jā niecīgas situācijas liek rīkoties ļoti neapdomīgi. 

I'm fine, I'm just not happy..

wanna be a princess...

Tik ļoti gribas beidzot pieaugt. Lemt pašai par savu dzīvi. Pārvākties uz citu valti, iepazīties ar citiem cilvēkiem un aizmirst visu, kas bijis. Smaidīt no visas sirds. Un visbiedzot lai vairs nebūtu tik daudz sliktu dienu. Gribu iet uz mazām kafejnīcām dzert kafiju, ēst mazus cupcakes un smēķēt cigaretes. Vakaros iet sēdēt restorānos un baudīt garšīgus ēdienus. Iet uz mākslas galerijām, iepazīties ar kādu mākslinieku.. un tad.. nu jā..

Žēl, ka es savu dzīvi nemāku vadīt uz priekšu. Uz saviem mērķiem. Es pārāk dzīvoju savā tagadnē. VIss pārāk daudz atgādina pagātni un skola, skola, skola. Vecāki, draugi un viss viss.. GRibas būt brīvai. Nebūt tam no kura kko sagaida vai tieši otrādi sagaidīt no kāda kko..  tikai tas nav iespējams..
 
Negribu vairs lai manī dzīvo zvērs. Man nevajag lai tass plosās un ārdās. Tik pēkšņi man gribas pareizu un skaistu dzīvi. Vienkāršu un pieklājīgu. Negribu vairs piedzerties un būt seksatkarīga, bez jebkāda kauna sliekšņa. Gribas būt pieklājīgai, pa vakariem iemalkot nedaudz vīnu, nedomāt par seksu.


Žēl, ka ir pārāk daudz, kas mani tur..

WHAT?

Vai kāds man var paskaidrot, kā pie velna man var likties, ka esmu ļoti daudz apēdusi, ja neesmu ēdusi pilnīgi neko un visu dienu dzērusi tikai ūdeni? Taču ir ada sajūta, ka esmu apēdusi pus pasauli.. Un gribas samazināt dienas uzņemto ēdienu skaitu, bet tam seko tas awkward  moments, kad tu saproti, ka nav ko mainīt.. 
Liekas, ka sajukšu prātā. Riebjas mācīties, lai arī daudz vairs nav atlicis, taču man riebjas apziņa, ka pēdējās nedēļās ir ļoti JĀSARAUJ! bet nu neko padarīt, kas jādara, tas jādara.. Tagad galvenais līdz nākamajai 4dienai izvilkt un tad jau viss.. :)

how to die without pain?

Vairāku dienu garumā esmu daudz ko apdomājusi un nonākusi pie slēdziena, ka mana dzīve nav nekas vairāk kā aizspriedumu un stereotipu virpulis ap mani. Sapratu, ka pārāk daudz gaidu no cilvēkiem, kas man nekad nevarēs dot to, ko es vēlēšos un sagaidīšu. Viņi nekad nemainīsies un vienmēr paliks tādi kādi viņi ir. Tā pat es sapratu, ka nav vērts mēģināt izmainīt pasauli, bet gan labāk mēģināt izmainīt sevi, lai nav jāmaina pasaule. Tādēļ sapratu, ka nelikšu nedz spēkus un cerības uz cilvēkiem, nedz sagaidīšu neiespējamo no viņiem, nelūgšu nedz uzticību, nedz sapratni. Vieglāk būs, ja dzīvošu vieglprātīgi un pavirši - vismaz mazāk lietām pievērsīšu uzmanību.
Sapratu, ka pēdējā laikā biju palikusi ļoti sīkumaina un vairs nespēju uz lietām skatīties no augšas. es tajās iedziļinājos tik pamatīgi, ka spēju saskatīt vissīkākās detaļas. dažbrīd likās, ka dzirdu cilvēku domas, jo sejas izteiksmes, acu skatieni un enerģija bija tik pašsaprotama, ka likās, ka dzirdu balsi, kas to visu sakopo un man pavēsta, ko šis cilvēks domā, jūt un vēlas..
Diemžēl, man tas apnika un sapratu, ka nav jēga būt sīkumainai un pamanīt to, ko citi nepamana.. Protams pasaule vairs nešķitīs tik krāsaina un interesanta kā agrāk, taču tā būs mazāk sāpīga noteikti..

Pieprasījums pēc Zvēŗa.

Es tikko pabeidzu runāt pa telefonu. Zvans mani pārsteidza. 1.03 man sāk zvanīt telefons. Es atbildu lielā izbrīnā domājot par to kurš mani vēlētos sazvanīt tik vēlā nakts stundā. 

Atskan nepazīstama balls - kad mēs sagaidīsim mūsu zvēru.. Man ir lielā WTF seja! Es atbildu - ko? kādu zvēru?. Pēkšņi dzirdu smieklus pa visu klausuli un protams, man zvana Lācis, Kristaps un Valča.. Biju pārsteigta, ka cilvēki par mani atceras un vēl jo vairāk vienos naktī. Tā mēs sarunājām satikties.. Visi jau ar Jūnija iesākšanos gaida zvēru manī, tikai es vēl iekšā jūtu, ka viņš ir dziļā ziemas miegā.

Pēc šī zvana man atausa atmiņā visi mūsu piedzīvojumi ar Edgaru, Edvardu un Kelliju. Ar Lāci un Valču.. Pārējiem.. mmm.. Atmiņas, atmiņas, atmiņas.. Viss jau būtu ļoti jauki, ja es mācēto atmodināt zvēru sevī.. Jā tas bija sen..

Bet kkas man liek domāt, ka šī vasara nebūs mazāk piedzīvojumu un vieglprātības pilna.. Pazīstot mani ar 1. jūniju zvērs tik un tā pamodīsies un plosīs visu ko varēs saplosīt.. Ballēsies līdz nelabumam, taisīs nedēļniekus un dzīvos brīvi.. Ceru, ka slavenais kustonis nesastrādās pārāk daudz problēmu, jo tie, kas zina zvēru, zina arī to, kāds briesmonis viņš ir :D 

P.S. Gaidiet Zvēru, kas zvēr plosīt vasaru!

(Šis ir priekš tiem, kas nosoda un lai zina, ka man vienalga)

now i feel like shit.

Why you make me feel like a shit?

And why i cry right now?

And why i think about my past?

Why i wanna get back to past?

Why i wanna be a wild child?

And why i wnna kill my self when i'm thinking about it?

And why i pretend that you are perfect?

If i know that you are asshole..

And why i still pretend that i love you?

I have no idea why..