Šodien visa diena tika pavadīta atceroties tevi. Visi vārdi un lietas ko darījām, visi skulpti un smiekli. Liekas tik nesen, kaut arī ir pagājis jau krietns laiks. Tikai nez kādu nolādētu iemeslu dēļ tu man liec visu laiku atcerēties par sevi. Lai arī cik sāpīgas lietas tu man neteiktu es nevaru tev nepiedot. Lai kā tu postītu manu dzīvi tā pat es zinu, ka vairāk par visu gribi lai es būtu laimīga. Tā jau ir - tos, ko mēs mīlam visvairāk arī visvairāk sāpinām.
Pašlaik es daru to ko tu mīlēji manī -aizdedzinu cigareti, ārā nomācies laiks, es apsēžos pie datora, pasmejos, un sāku rakstīt, lēni ievelkot dūmus un vēl lēnāk izpūšot tos.. Es atceros kā teici, kā mīli skatīties kad tā daru. Atceros kā teici, ka esmu tā, kuru mīlēsi vienmēr, tā kuras dēļ cīnīsies vienmēr un visur, tā kuras roku gribi vienmēr turēt, ka izmainīju tavu dzīvi, tavus mērķus dzīvē, ka gribi bērnus no manis.. ka esi vienīgais kurš spēs novērtēt manus smieklus un asaras.. ka esmu skaistākais tavā dzīvē.. Un nereizi es tavā sacītajā nešaubījos, jo tie tiešām nebija tikai vārdi, tās bija rīcības, kuru dēļ tev tiešām ticēju. tu vienmēr pierādiji ka tie nebija tikai vārdi. Un tieši tāpēc es tevi mīlu tik ļoti, taču tik pat ļoti cik mīlu es zinu, ka man ir jāiemācās iet uz priekšu. Man ir jāmiecās dzīvot bez tevis..
Es zinu, ka neviens nesapratīs kādēļ tā ir, kādēļ neesmu ar tevi, bet mēs abi to ļoti labi zinām.. Mēs abi zinām, kādēļ tas nesanāks.. Un tas mūs dzen kapā. tas galina mūs nosti. Atceros katru mirkli, ko pavadīju ar tevi kopā. Atceros visus piedzīvojumus, smieklus un asaras, atceros visus pieskārienus un patiešām neveiklos acu skatienus..
Atceros kā pie kellijas lecām dīķī un man piesūcās kaudze ar dēlēm un tu viņas mēģināji nokratīt no manis, kamērt es histērijā skraidīju apkārt.
Atceros kā skulpstījāmies lauka vidū saulrietā, kad pēkšņi sāka līt lietus. Atceros kā skrējām uz tavām mājām izmirkuši, ienākot pa durvīm smejoties, pēkšņi apklusām un sākām kaislīgi skulpstīties un tad nu jā.. jūs jau sapratāt..
Atceros pilnīgi visu..
Šis video ir tieši par mums.. Tu sapratīsi kādēl..
Pašlaik es daru to ko tu mīlēji manī -aizdedzinu cigareti, ārā nomācies laiks, es apsēžos pie datora, pasmejos, un sāku rakstīt, lēni ievelkot dūmus un vēl lēnāk izpūšot tos.. Es atceros kā teici, kā mīli skatīties kad tā daru. Atceros kā teici, ka esmu tā, kuru mīlēsi vienmēr, tā kuras dēļ cīnīsies vienmēr un visur, tā kuras roku gribi vienmēr turēt, ka izmainīju tavu dzīvi, tavus mērķus dzīvē, ka gribi bērnus no manis.. ka esi vienīgais kurš spēs novērtēt manus smieklus un asaras.. ka esmu skaistākais tavā dzīvē.. Un nereizi es tavā sacītajā nešaubījos, jo tie tiešām nebija tikai vārdi, tās bija rīcības, kuru dēļ tev tiešām ticēju. tu vienmēr pierādiji ka tie nebija tikai vārdi. Un tieši tāpēc es tevi mīlu tik ļoti, taču tik pat ļoti cik mīlu es zinu, ka man ir jāiemācās iet uz priekšu. Man ir jāmiecās dzīvot bez tevis..
Es zinu, ka neviens nesapratīs kādēļ tā ir, kādēļ neesmu ar tevi, bet mēs abi to ļoti labi zinām.. Mēs abi zinām, kādēļ tas nesanāks.. Un tas mūs dzen kapā. tas galina mūs nosti. Atceros katru mirkli, ko pavadīju ar tevi kopā. Atceros visus piedzīvojumus, smieklus un asaras, atceros visus pieskārienus un patiešām neveiklos acu skatienus..
Atceros kā pie kellijas lecām dīķī un man piesūcās kaudze ar dēlēm un tu viņas mēģināji nokratīt no manis, kamērt es histērijā skraidīju apkārt.
Atceros kā skulpstījāmies lauka vidū saulrietā, kad pēkšņi sāka līt lietus. Atceros kā skrējām uz tavām mājām izmirkuši, ienākot pa durvīm smejoties, pēkšņi apklusām un sākām kaislīgi skulpstīties un tad nu jā.. jūs jau sapratāt..
Atceros pilnīgi visu..
Šis video ir tieši par mums.. Tu sapratīsi kādēl..
Man tu esi miris..
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru