Vēstule cilvēkam, kas man ļoti daudz, ko nozīmē un kuru centos iedrošināt.

es zinu, ka man tevi tik un tā nesanāks pārliecināt un , lai kā censtos tā tik un tā būs tava izvēle, ko darīt ar savu dzīvi, taču bieži cilvēki nezin, ko vēlās un kas tiem ir vajadzīgs. Es zinu, ka dažreiz liekas, ka neviens tevi tik un tā nesaprot un kāda jēga kko darīt, jo pašlaik nav jau tik slikti un it īpaši, ja pietiek ar to mazumiņu, kas it kā ir. Un nepārtraukti rodas tas jautājums kpc maz censties, gan jau kkā izķepurošos, it īpaši, ja tā pat neviens manī neklausās, neieklausās un nemēģina saprast.. Ir taču labi. un tu nesaproti, kpc visi tevi močī un neliek mierā. Es zinu to sajūtu un saprotu.

Bet tad pienāk viena diena, kad tu izvēlies, ka tas mazumiņš, kas tev iepriekš būtu pieticis tagad jau šķiet pārāk liels, un tu nolaid vēl uz leju un tad vēl un vēl, un vēl.. Un tad vairs nav kur nolaisties un tu paliec tur  - pašā apakšā. un tev vairs nav neviena, kas tevi pastumtu, jo iepriekš tu pats visus izgrūdi. un tad ir brīdis, ka vairs nezini, kur likties. es nerunāju tagad par tevi. Es tev saku par to kā es jūtos tagad. Vienīgqais cilvēks, kas man i pagrūž ir mana mamma, bet tā pat kjā tu arī es viņu izgrūžu un tas mani smacē, jo saprotu, ka tas nav pareizi, bet es to daru. Un tad es saprotu, ka krītu ļoti ļoti krītu un man ir bail ka kad piezemēšos tas ļoti sāpēs, bet pašreiz tas liekas vieglāk. Bet tas nav pareizi..

Es melotu, ja teiktu, ka dusmojos uz tevi, es dusmojos uz sevi, un ļoti dusmojos, jo nespēju tikt galā ar sevi un savu dzīvi. Tā pat kā tu es to dzenu uz leju. Jā, vispirmām kārtām es dusmojos uz sevi. Un ļoti , es esmu vīlusies sevī. Un tas sāp skatīties uz kādu kurš dara to pašu ar savu dzīvi. It īpaši ja tu zini, ka tas cilvēks ir spējīgāks.. bet ir viegli nosodīt citus. Bet tas sāp, kad cilvēks nesaprot, ka viņš nav radīts tam lai strādātu melno darbu, dzīvotu mazā dzīvoklīti un uztrauktos par naudu. Sevišķi tad, kad viņš var kko vairāk..

Es nevaru mainīt tavu dzīvi un piespiest tev darīt lietas. Bet es varu tev parādīt to pasaules daļu, kuru es zinu un iemācīt dzīvot tā, kā es to zinu. Un es apsolu tas nesāpēs, tas būs grūti un zinu, ka iespējams brīžiem pat neiespējami, taču tas nekad nenodarīt tev kaitējumu un to es tev apsolu. Es apsolu, ka varēšu mosties ar tevi no rītiem un taisīt tev brokastis un samīļot, kad liksies, ka viss ir beidzies, taču galvenais tikai nepadodies.. lūdzu.. es negribu, lai tu pieļauj to pašu kļūdu, ko es, un es negribu, lai tu krīti un sasities.. 

Cilvēki nav gudri!

Visur tiek publicēts, ka ārējam skaistumam ir mazāka nozīme par iekšējo un ka cilvēkiem ir jātic, ka viņi ir skaisti, jo mēs, taču visi esam skaisti, bet tā nav. Es neesmu cilvēks, kas varētu par to sūdzēties, jo laikam neuzskatu, ka esmu neglīta, taču es neesmu tāda kāda gribētu. Jā es nemīlu sevi. Man neviens nav licis justies neglītai, un arī problēmas ar pretējo dzimumu man īsti nav, taču es nejūtos skaista un galīgi neuzskatu, ka esmu. Man ir drausmīgākais deguns, kurš mantots no vecās mammas, nelīdzeni/dzelteni zobi, lieli pleci, dīvaini lielas krūtis, kas neizskatās labi un apaļīgs augums, ķermenis uz kura paliek rētas. Varbūt man vnk neviens nekad nav licis justies skaistai, bet mani argumenti ir pietiekami stipri, lai nemīlētu sevi. UN mana personība, tā ir vēl graujošāka - egoiste, neciešu cilvēkus, taču katru reizi, kad viņus ienīstu, sāku sevi ienīst un lamāt un tad man visus paliek pārāk žēl, meloju, meloju visiem, nedaru neko, pārāk daudz sapņoju un gaidu brīnumus un nekad nevienam neuzticos, jo uzskatu, ka mēs piedzimstam, dzīvojam un nomirstam vieni. 

un tad uz pasaules ir tie perfektie cilvēki, kas ir skaisti no kājām līdz matu galiņiem, kuri ir gudri un kuri iegūs visu un kuriem piemīt visneiedomājamākās labās īpašības. 

un tad kāds vēl pasaka: "bet mēs taču visi esam īpaši, un katrs savā veidā". ej nomirsti, tā nav. Mēs visi esam vienādi. un tad vēl bībelē raksta: " nu ja tu darīsi labus darbus nonāksi paradīzē, ja sliktus ellē". Kur tad es pašlaik esmu? Bitīt matos, tāda sajūta, ka ap mani dzīvo vieni idioti, kas nespēj samierināties ar to, ka visi esam vienādi no kāju nagiem līdz sašķēlušajiem matu galiem un ka ne visiem veicas un uz to nevajag meklēt attaisnojumus, kā piemēram, mēs visi esam skaisti savā veidā. nu nē neesam vieni ir skaistāki un vieni nē. un, ja cilvēks iekšēji ir skaists, tas nenozīmē, ka tāpēc viņam nav jābūt ārēji skaistam, nu ir un vēl kā ir.

Uz pasaules dzīvo aptuveni 7 miljardi cilvēku un lielākā daļa ir vnk muļķi, kuri bojā manu dzīvi.

kas cilvēku attur no tā vēlmēm uz skaisto dzīvi? bezrūpību, vēlmi redzēt pasauli, to sagaršot, sajust, izdzīvot visu ar vistīrāko sirdsapziņu. Kas mūs attur no pacelšanās augstu gaisā, no acu aizvēršanas un atvēršanas vietā, kur vēlamies būt? kas ir teicis, ka tā tas nebūs? kur ir tā skaistā dzīve un vēl skaistākā mīlestība?
Kāpēc nav vairs laimīgu beigu, bet gan sarūgtinājums, kārtības nevis haosa, skudriņas vēderā nevis sāpošas sirdis? kur ir tā pasaule, kuru es tik ilgi meklēju?
tas prieks, tā neremdināmā vēlme dzīvot, tas smaids un skūpsti, kurus nekad nevarēs aizmirst, tie acu skatieni, kuri dzen izmisumā un liek nosarkt, un viss vairāk neapstādināmā sirds, kas dauzās un plēšas ārā, kas grib skaļi kliegt un priecāties, tai jau ir apnicis gaidīt un klusēt. Kliegt, skaļi kliegt! un nekad vairs nenorimt, tikai būt laimīgai.
laimīgas beigas ir tikai filmās..

Šausmas

wow, mūžību neesmu neko rakstījusi un godīgi sakot, pat nav bijusi vēlme to darīt. Laikam beidzot ir pienācis tas laiks, kad savas domas gribas paturēt galvā un neko neteikt.
pārlasīju savus iepriekšējos blogus un nosmējos līdz asarām. cik es biju šausmīgs cilvēks.. es noteikti, NOTEIKTI, negribu būt tas cilvēks. tie uzskati un tā izrādīšanās, vnk tie principi un domas, ak tu mammīt mīļo, tas tak nav normāli! NU nebija normāli! Viss, par ko es runāju ir sekss un dzeršana.. un lielā mīlestība un pašnāvība! Man bija 14, fucking 14!!!!!!!!!!!
jeb kurā gadījumā, ja gribas pasmieties:
www.lastamericangirlgd.blogspot.com
www.shakeuphappyness.blogspot.com
www.somedayiwillflyaway.tumblr.com

Man sāp..

Tu guli. Es tevi ļoti negribot apķeru, un uz brīdi likās, ka negribi mani laist vaļā.Es lēni mēģināju dabūt atpakaļ savu roku, vilku to, bet tu man neļāvi.. katru reizi kad dabūju to pa centimetru vairāk, tu to saspiedi ar saviem stiprajiem elkoņiem, bet tad es attapos, tu nemaz nemēģināji mani turēt un tās bija tikai manas iedomas, patiesībā tu vnk gulēji.. Jā, tajā brīdī jutos nedaudz neveikli domājot, ka centies mani paturēt..
tu šonakt neizdarīji neko sliktu (nu gandrīz, ja neskaita to, ka mani apsaukāji un nu jā), tu beidzot biji patiess.. Laikam gan nedaudz pa vēlu. Tas man lika ļoti daudz, ko pārdomāt. Pārdomāt tieši mūsu attiecības. Nebiju gaidījusi, ka tik daudz, ko būsi noklusējis.. Zinu, ka tā nav mana darīšana, bet tu zini, ka mani tas ļoti uztrauc, ko esi darījis pagātnē, un tu tā pat zini, ka ļoti nepatīk, ka uzzinu, ka neesi kko teicis.. bet galvenais jau nav tas, galvenais jau ir, ka tu to vari pateikt spēlē, bet man nē.. Man tas ļoti atsauc atmiņā kā pret mani izrīkojās Edvards - viņš man teica, ka ar mani tā būs pirmā reize arī viņam.. un es tam ticēju, jo tas man bija ļoti svarīgi, bet tad vienreiz, jau kādu laiciņu vēlāk, viņš spēlējot patiesību un risku pateica, ka tā nav.. tas bija ļoti sāpīgi to uzzināt tādā veidā..
Tā pat ir ļoti pazemojoši klausīties, kā tu fano par kādu porno zvaigzni, jo, lai,cik muļķīgi tas nebūtu, tomēr jebkura meitene grib būt īpaša savam puisim un ticēt, ka tā ir taisnība, kad viņš saka , ka viņa ir visskaistākā, taču dzirdot to, cik ļoti tev patīk kā viņa elso, un visu tavu sajūsmu pilno stāstījumu par dažādu matu krāsu meiteņu porno, es nebūt nejutos īpaša. Drīzāk jau pazemota, ka mans puisis ir tādā starā par viņu. un zinu ka teiksi, ka neesi, taču tik un tā dzirdot vārdus, cik ļoti man patīk kā viņa elso, tas neliek justies īpašai. bet to jau nevar pārmest, jo tu jau tā pat nemainīsies.. tu varēsi izlikties, bet ne mainīties.
Un runājos par to, ka tev izrādās ir ari liets, ko neesi teicis par Viņu, arī ir nepatīkamas.. un arī lietas, ko neesi stāstījis pats par sevi. lai arī esmu tev to jautājusi un tu to esi noliedzis, bet spēlē to var pateikt. Laikam tas jau arī ir visnepatīkamākais..
Bet kā jau teicu tev to nesaprast un tu to nekad nesapratīsi, toties man, nu bet protams, kas tad man varētu notikt, patiesībā nekas.. vnk ar katru reizi, pieņemu, ka esi pamanījis, man paliek stipri stipri vienalga.. Es vnk visu pārdomāju un saprotu, ka tu paliksi tāds pats neiejūtīgs maita un, lai arī kā tu censtos, tu dziļi sirdī paliksi tas pats cilvēks.. Laikam tev ir vajadzīga tāda meitene kā Viņa. Vismaz pret viņu tu izturējies kā pret karalieni.. Vai arī pareizāk sakot, man ir vajadzīgs puisis, kurš mani nēsās uz rokām, un kuram pajautājos jautājumu, kura ir visskaistākā meitene, viņš atbildēs, ka esi, un jautājot par kādu garām gājēju - vai tad viņa nav skaistāka? viņš pat nepaskatīsies..
Tagad skatoties uz tevi, es sāku izjust tādu kā naidu, man vairs pat gulēt ar tevi negribas.. Ja godīgi apdomāju uz pāris dienām aizbraukt prom.. prom pie draugiem, jo, jā, mani draugi ir Jūrmalā un, par cik tu neesi nekad izrādījis interesi pie viņiem braukt, esmu nedaudz sailgojusies. Bet man ir bail, es gan nezinu no kā.. Man ir bail tevi zaudēt, bet manī iekšā tā dedzina..Cik žēl, ka dzīve ir tāda maita, un cilvēki ir tik pretīgi..
Man sāp..

ohh i miss the beginning of our relationship

Šī dziesma man asociējas ar tevi.. tu izglābi mani no pagrimuma. bet tomēr es tevi mīlēju pirmā un tomēr arī stiprāk. tu mani izglābi, bet aizmirsi par mani. Šķiet, ka laikam aizmirsi, ka vajag atgādināt par to cik ļoti mani mīli, aizmirsi, ka jāliek man justies vajadzīgai un pasargātai..
Bet tas jau laikam ir normāli, vnk ceru, ka laicīgi atcerēsies to..

sad story bro..

Pirmo reizi lai rakstītu, izvēlos tādu mūziku kuru nekad gandrīz neklausos.. Aerosmith - crazy.. Love this song even if i dont listen to it very much..
Bet citkārt manī plosās tādas dusmas. Gribas kliegt un aizbēgt prom. Es sapņoju, sapņoju, sapņoju un sapņoju. Cenšos.. Bet viss velti.. man gribas, lai mani kāds sagrābj un nekad nelaiž vaļā, lai, nekad neapnīku un visu laiku grib skulpstīt mani, uz mani skatās kā uz ko īpašu, svētu, lai skulpsta mani tā kā pēdējo reizi, tā lai ir bail mani zaudēt. Es gribu, lai mani mīl kā nevienu citu , lai ilgojas pēc manis jau īsu brīdi esot prom, lai es justu to kaisli no otra..
Es gribu tādus skulpstus, ka zeme zem kājām pazūd, pasaule kļūst maza un viss, kas licies svarīgs, liekas maznozīmīgs.. Es jau nesaku, ka visu laiku, bet bieži.. Bet par visu visbiežāk es gribu justies vajadzīga, mīlēta, vajadzīga, gaidīta, īpaša..
Es jau negribu teikt, ka neesmu tā jutusies, protams, ka esmu, bet nu jau esmu diezgan aizmirsusi kā tas ir.. Un, ja arī brīžiem liekas, ka atkal būs tās sajūtas, tad drīz vien tās nomāc citas daudz nepatīkamākas un daudz nomācošākas.
#vnkļotibēdīgi..