Vēstule cilvēkam, kas man ļoti daudz, ko nozīmē un kuru centos iedrošināt.

es zinu, ka man tevi tik un tā nesanāks pārliecināt un , lai kā censtos tā tik un tā būs tava izvēle, ko darīt ar savu dzīvi, taču bieži cilvēki nezin, ko vēlās un kas tiem ir vajadzīgs. Es zinu, ka dažreiz liekas, ka neviens tevi tik un tā nesaprot un kāda jēga kko darīt, jo pašlaik nav jau tik slikti un it īpaši, ja pietiek ar to mazumiņu, kas it kā ir. Un nepārtraukti rodas tas jautājums kpc maz censties, gan jau kkā izķepurošos, it īpaši, ja tā pat neviens manī neklausās, neieklausās un nemēģina saprast.. Ir taču labi. un tu nesaproti, kpc visi tevi močī un neliek mierā. Es zinu to sajūtu un saprotu.

Bet tad pienāk viena diena, kad tu izvēlies, ka tas mazumiņš, kas tev iepriekš būtu pieticis tagad jau šķiet pārāk liels, un tu nolaid vēl uz leju un tad vēl un vēl, un vēl.. Un tad vairs nav kur nolaisties un tu paliec tur  - pašā apakšā. un tev vairs nav neviena, kas tevi pastumtu, jo iepriekš tu pats visus izgrūdi. un tad ir brīdis, ka vairs nezini, kur likties. es nerunāju tagad par tevi. Es tev saku par to kā es jūtos tagad. Vienīgqais cilvēks, kas man i pagrūž ir mana mamma, bet tā pat kjā tu arī es viņu izgrūžu un tas mani smacē, jo saprotu, ka tas nav pareizi, bet es to daru. Un tad es saprotu, ka krītu ļoti ļoti krītu un man ir bail ka kad piezemēšos tas ļoti sāpēs, bet pašreiz tas liekas vieglāk. Bet tas nav pareizi..

Es melotu, ja teiktu, ka dusmojos uz tevi, es dusmojos uz sevi, un ļoti dusmojos, jo nespēju tikt galā ar sevi un savu dzīvi. Tā pat kā tu es to dzenu uz leju. Jā, vispirmām kārtām es dusmojos uz sevi. Un ļoti , es esmu vīlusies sevī. Un tas sāp skatīties uz kādu kurš dara to pašu ar savu dzīvi. It īpaši ja tu zini, ka tas cilvēks ir spējīgāks.. bet ir viegli nosodīt citus. Bet tas sāp, kad cilvēks nesaprot, ka viņš nav radīts tam lai strādātu melno darbu, dzīvotu mazā dzīvoklīti un uztrauktos par naudu. Sevišķi tad, kad viņš var kko vairāk..

Es nevaru mainīt tavu dzīvi un piespiest tev darīt lietas. Bet es varu tev parādīt to pasaules daļu, kuru es zinu un iemācīt dzīvot tā, kā es to zinu. Un es apsolu tas nesāpēs, tas būs grūti un zinu, ka iespējams brīžiem pat neiespējami, taču tas nekad nenodarīt tev kaitējumu un to es tev apsolu. Es apsolu, ka varēšu mosties ar tevi no rītiem un taisīt tev brokastis un samīļot, kad liksies, ka viss ir beidzies, taču galvenais tikai nepadodies.. lūdzu.. es negribu, lai tu pieļauj to pašu kļūdu, ko es, un es negribu, lai tu krīti un sasities.. 

Cilvēki nav gudri!

Visur tiek publicēts, ka ārējam skaistumam ir mazāka nozīme par iekšējo un ka cilvēkiem ir jātic, ka viņi ir skaisti, jo mēs, taču visi esam skaisti, bet tā nav. Es neesmu cilvēks, kas varētu par to sūdzēties, jo laikam neuzskatu, ka esmu neglīta, taču es neesmu tāda kāda gribētu. Jā es nemīlu sevi. Man neviens nav licis justies neglītai, un arī problēmas ar pretējo dzimumu man īsti nav, taču es nejūtos skaista un galīgi neuzskatu, ka esmu. Man ir drausmīgākais deguns, kurš mantots no vecās mammas, nelīdzeni/dzelteni zobi, lieli pleci, dīvaini lielas krūtis, kas neizskatās labi un apaļīgs augums, ķermenis uz kura paliek rētas. Varbūt man vnk neviens nekad nav licis justies skaistai, bet mani argumenti ir pietiekami stipri, lai nemīlētu sevi. UN mana personība, tā ir vēl graujošāka - egoiste, neciešu cilvēkus, taču katru reizi, kad viņus ienīstu, sāku sevi ienīst un lamāt un tad man visus paliek pārāk žēl, meloju, meloju visiem, nedaru neko, pārāk daudz sapņoju un gaidu brīnumus un nekad nevienam neuzticos, jo uzskatu, ka mēs piedzimstam, dzīvojam un nomirstam vieni. 

un tad uz pasaules ir tie perfektie cilvēki, kas ir skaisti no kājām līdz matu galiņiem, kuri ir gudri un kuri iegūs visu un kuriem piemīt visneiedomājamākās labās īpašības. 

un tad kāds vēl pasaka: "bet mēs taču visi esam īpaši, un katrs savā veidā". ej nomirsti, tā nav. Mēs visi esam vienādi. un tad vēl bībelē raksta: " nu ja tu darīsi labus darbus nonāksi paradīzē, ja sliktus ellē". Kur tad es pašlaik esmu? Bitīt matos, tāda sajūta, ka ap mani dzīvo vieni idioti, kas nespēj samierināties ar to, ka visi esam vienādi no kāju nagiem līdz sašķēlušajiem matu galiem un ka ne visiem veicas un uz to nevajag meklēt attaisnojumus, kā piemēram, mēs visi esam skaisti savā veidā. nu nē neesam vieni ir skaistāki un vieni nē. un, ja cilvēks iekšēji ir skaists, tas nenozīmē, ka tāpēc viņam nav jābūt ārēji skaistam, nu ir un vēl kā ir.

Uz pasaules dzīvo aptuveni 7 miljardi cilvēku un lielākā daļa ir vnk muļķi, kuri bojā manu dzīvi.

kas cilvēku attur no tā vēlmēm uz skaisto dzīvi? bezrūpību, vēlmi redzēt pasauli, to sagaršot, sajust, izdzīvot visu ar vistīrāko sirdsapziņu. Kas mūs attur no pacelšanās augstu gaisā, no acu aizvēršanas un atvēršanas vietā, kur vēlamies būt? kas ir teicis, ka tā tas nebūs? kur ir tā skaistā dzīve un vēl skaistākā mīlestība?
Kāpēc nav vairs laimīgu beigu, bet gan sarūgtinājums, kārtības nevis haosa, skudriņas vēderā nevis sāpošas sirdis? kur ir tā pasaule, kuru es tik ilgi meklēju?
tas prieks, tā neremdināmā vēlme dzīvot, tas smaids un skūpsti, kurus nekad nevarēs aizmirst, tie acu skatieni, kuri dzen izmisumā un liek nosarkt, un viss vairāk neapstādināmā sirds, kas dauzās un plēšas ārā, kas grib skaļi kliegt un priecāties, tai jau ir apnicis gaidīt un klusēt. Kliegt, skaļi kliegt! un nekad vairs nenorimt, tikai būt laimīgai.
laimīgas beigas ir tikai filmās..

Šausmas

wow, mūžību neesmu neko rakstījusi un godīgi sakot, pat nav bijusi vēlme to darīt. Laikam beidzot ir pienācis tas laiks, kad savas domas gribas paturēt galvā un neko neteikt.
pārlasīju savus iepriekšējos blogus un nosmējos līdz asarām. cik es biju šausmīgs cilvēks.. es noteikti, NOTEIKTI, negribu būt tas cilvēks. tie uzskati un tā izrādīšanās, vnk tie principi un domas, ak tu mammīt mīļo, tas tak nav normāli! NU nebija normāli! Viss, par ko es runāju ir sekss un dzeršana.. un lielā mīlestība un pašnāvība! Man bija 14, fucking 14!!!!!!!!!!!
jeb kurā gadījumā, ja gribas pasmieties:
www.lastamericangirlgd.blogspot.com
www.shakeuphappyness.blogspot.com
www.somedayiwillflyaway.tumblr.com