Tiko ar omi aizgājām uz veikalu nopirkt saldējumu. Nekur nav tik garšīgs saldējums kā šeit.. Krembrulē kā mājās taisīts, īsts krējuma. Mmm.. Taču pat saldējums nevar aizbiedēt domas no galvas. Ko es īsti daru? Un kapēc es to daru? Dažreiz man dzīve nepavisam neatgādina skaistu vietu, drīzāk elli. Vietu kur lielākā daļa nomirst ar cerībām un nepiepildītiem sapņiem, neizdevušos mīlestību un bailēm no mēģināšanas. Visu laiku likās, ka es tāda neesmu,ka esmu tā, kura dzīvo bez bailēm, nesapņo un necer.. bet tā nav, esmu tāda pati. Visdrīzāk arī nomiršu ar tādām pašām sajūtām – ar noželu par to, ka mana dzīve nebija tāda kāda tā varētu būt, nožēlošu visas palaistās iespējas garām, un ar domām, ka viss varētu būt bijis savādāk. Bet tas ir miļķīgi par to domāt tagad, jo mirt vēl netaisos un bezjēdzīgi ir par to domāt tagad.
Es atceros kā Edvards vienmēr teica – kāda jēga bēdāties par to kas būs, tā pat tevi apraks un aizmirsīs, un pēc pāris dienām vairs pat nepieminēs. Taisnība. Nav jēga bojāt savu dzīvi. Vispār man pietrūkst, tas laiks, kad visi vēl turējāmies kopā, dzērām vīnu vakarā un šņabi no rīta, nedēļām ilgi varējām diskutēt par muļķībām un tas neapnika. Pietrūkst laiki, kad tikai iepazinām pasauli.. Bet tad tas viss pēkšņi vairs nebija, jūs aizbraucāt un es paliku.. žel ka nepieaugām kopā, bet protams visvairāk es ilgojos pēc negulētajam naktīm ar tevi, kad tu stāstīji man pasakas un teici,ka esmu kā narkotika, sacīji, ka attālums neko nemaina un vienmēr visi paliksim draugi. Redzkā vienreiz mūžā tev nebija taisnība.. Attālums daudz, ko mainīja..
Jā es ilgojos pēc laika, kad man nevajadzeja neko citu, kā tikai tos 3 jaukumiņus.. Žēl, ka tagad tā vairs nav..Tagad arvien vairāk un vairāk pārmetu sev par to, ko daru.. Visulaiku mēģinu saprast, kāpēc esmu kopā ar Eriku? Mēginu saprast vai esmu laimīga vai nē? Mēģinu izsprast cilvekus, kas man ir apkārt..
Es zinu, ka neesmu laimīga, jo ja būtu man nerastos šaubas. Par Eriku, ja godīgi es nezinu, kapēc esmu kopā. Viņs nekad man nevarēs dot to, ko es sagaidu no viņa. Viņš nekad man nedos to slitumu, ko es viņam. Viņs vienmēr paliks par to puiku, kas izliksies, ka viņs saprot par ko iet runa, taču nekad to nesapratīs. Viņs vienmēr teiks, ka mums vajag distanci. Un galvenais es zinu, ka viņs mani nekad nemīlēs, kā es viņu. Man nāk smiekli par to kā viņš man pārmet par to, ka apvainojos uz viņu un taisu scēnas. Es zinu, ka viņs vienmēr ir domājis un domās, ka esmu 16 gadīga dumja skuķe, kura vienmēr skries viņam pakaļ un kura vienmēr būs samīlējusies līdz ausīm viņā. Viņs neprot mani turēt. Viss, ko es gribu no viņa ir tas, lai viņš vienmēr ilgotos pēc manis, lai vienmēr mani redzot apskautu tā it kā otras iespējas vairs nebūtu, lai būtu iejūtīgāks, lai vienmēr rūpētos par mani un saprastu, ka es jebkurā brīdī varu aiziet. Es zinu, ka pašlaik viņs domā, ka to īsti nevaru. Ja godīgi brīžiem man arī liekas, ka viņš ar mani ir kopā tikai tapēc, ka viņam gribas meiteni un ka viņš cer, ka atradīs labaku un aizies no manis. Patiesībā es to pat to zinu. Varbūt arī tapēc neesmu pārāk priecīga un ilgojos pēc Edvarda. Es zinu, ka varbūt tas ir bērnišķīgi, taču viss ir relatīvi un ja arī tas ir bērnišķīgi man ir vienalga, tās ir emocijas ko es jūtu un man ir pohuj par to, kas tādā gadījumā ir bērnišķīgi. Patiesībā es par viņu ikdienā nedomāju. Pēterburga man atplaiksnīja atmiņā viņu – sapņu un cerību pilsēta. Es atceros, kā staigājot pa Pēterburgas ielām es vienmēr domāju par to, kā kādu dienu mēs staigāsim kopā. Patiesībā es jau nepārdzīvoju par to, ka neesam vair kopā, es protams ilgojos pēc tā, ka kāds mani mīlēja tik ļoti kā viņs, bet mums vajag dzīvot uz priekšu un samierināties ar lietām, kas bija notikušas.. Es drīzāk ilgojos pēc visa tā ko viņs man sniedza.. Pēc tām sajūtām , ka kādam biju tik ļoti vajadzīga.. Žēl.. eriks jau arī nav slikts puisis, tikai viņam ir jāpieaug un jāiemācās novēŗtēt, tas kas viņam ir.. Jo tie kas zin mani, zin arī to, ka - vienu rītu es pamodīšos un viss mainīsies..
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru