Un ja nu..

 savā mīļākajā vietā Pēterburgā atradu restorānu, kurā ir kafija, internets un kurā var pīpēt! Kas var būt patīkamāks par sēdēšanu lietainā dienā kafejnīcā ar tādām privilēģijām! Jā nu tad beidzot es arī izvilku savu resno pakaļu pastaigāt pa šo nepiepildīto sapņu un cerību pilsētu.. Liekas, ka pati esmu daļā no tās - no sapņiem un cerībām. Šī pilsēta ir vienā steigā, parasti visi uz kkurieni skrien un steidzas, taču kad apstājies uz mirkli saproti, ka katrs savā veidā tomēr ir unikāls visā burzmā.

Par vakardienu.. Grūti teikt vai tā bija izdevusies vai nē. (man tiko atnesa mojito - mmmm :) ) nu jā.. Viss sākās ar to ka mani satērpa, sakrāsoja kā lelli. Es zināju ka man vajadzēs uzvesties ka pieklājīgai dāmai, es nedrīkstēšu iebilst, argumentēt, sūdzēties. Man vajadzēs smaidīt, smietie, kā cacai, un piekrist visam, ko mann teiks, un PROTAMS būt pieklājības kalngalam.

Bet izrāījās, ka ome tomēr bija kļūdījusies, visi bija pārāk brīvi un man nenācās tēlot idioti.. Es piedalījos sarunās par futbolu, par skolām, par dzīvi, par politiku un protams arī sarunās, no kurām es neko nesapratu.. Labākā vakara daļa bija, kad runāju ar tēvu. Viņš man pastāstīja par manu bērnību, par to kā piedzimu. Vēl uzzināju to ka viņš vēl jo projām mīl manu māti. Kā tēvs teica - "no pirmās sievas es izšķīros viņas  rakstura dēļ, taču no otrās politisku apsvērumu dēļ".. To viņš teica savai tagadējai sievai. Lai arī mani vecāki nekad nebija precējušies viņš manu mammu uzskatīja par savu sievu, nu bet protams, kā gan savādāk?
 Tā pat es sapratu, ka tēvam esmu ļoti svarīga - " es tevis dēļ atbrauktu uz Latviju un varētu piekaut kaut vai visus latviešus ja viņi tev nodarītu pāri".. Arī sapratu, ka esmu vienīgā uz ko viņi liek cerības pēcnācēju ziņā. Tēvs teica - : " bērna piedzimšana ir pati neaprakstāmākā sajūta, kāda var būt. Tu saproti, ka esi kādam devis dzīvību - dvēseli." Tā pat viņš teica - "bērnam būs vectēvs, kurš rūpēsies par viņu un vienmēr palīdzēs." tāpēc visas raizes pie malas, man nav par ko uztraukties. Viņš arī teica ka man bērni jādzemdē kad man būs 20.. nu comon!!!! Varbūt labāk vispār tagad?? Lai nu kā, bet bērni.. labāk pagaidīt!
Es arī satiku savu māsīcu, kas mani vispār neatpazina. Arī citus sen neredzētus radus satiku. Nu varbūt viss nemaz nebija tik slikti ka man likās.
Jau pēc nepilnām 3 dienām braucu prom, tā ka nav par ko uztraukties, ja nu vienīgi par to, ka šī pilsēta mani būs pieradinājusi pie sevis un negribēs laist vaļā..