Pieprasījums pēc Zvēŗa.

Es tikko pabeidzu runāt pa telefonu. Zvans mani pārsteidza. 1.03 man sāk zvanīt telefons. Es atbildu lielā izbrīnā domājot par to kurš mani vēlētos sazvanīt tik vēlā nakts stundā. 

Atskan nepazīstama balls - kad mēs sagaidīsim mūsu zvēru.. Man ir lielā WTF seja! Es atbildu - ko? kādu zvēru?. Pēkšņi dzirdu smieklus pa visu klausuli un protams, man zvana Lācis, Kristaps un Valča.. Biju pārsteigta, ka cilvēki par mani atceras un vēl jo vairāk vienos naktī. Tā mēs sarunājām satikties.. Visi jau ar Jūnija iesākšanos gaida zvēru manī, tikai es vēl iekšā jūtu, ka viņš ir dziļā ziemas miegā.

Pēc šī zvana man atausa atmiņā visi mūsu piedzīvojumi ar Edgaru, Edvardu un Kelliju. Ar Lāci un Valču.. Pārējiem.. mmm.. Atmiņas, atmiņas, atmiņas.. Viss jau būtu ļoti jauki, ja es mācēto atmodināt zvēru sevī.. Jā tas bija sen..

Bet kkas man liek domāt, ka šī vasara nebūs mazāk piedzīvojumu un vieglprātības pilna.. Pazīstot mani ar 1. jūniju zvērs tik un tā pamodīsies un plosīs visu ko varēs saplosīt.. Ballēsies līdz nelabumam, taisīs nedēļniekus un dzīvos brīvi.. Ceru, ka slavenais kustonis nesastrādās pārāk daudz problēmu, jo tie, kas zina zvēru, zina arī to, kāds briesmonis viņš ir :D 

P.S. Gaidiet Zvēru, kas zvēr plosīt vasaru!

(Šis ir priekš tiem, kas nosoda un lai zina, ka man vienalga)

now i feel like shit.

Why you make me feel like a shit?

And why i cry right now?

And why i think about my past?

Why i wanna get back to past?

Why i wanna be a wild child?

And why i wnna kill my self when i'm thinking about it?

And why i pretend that you are perfect?

If i know that you are asshole..

And why i still pretend that i love you?

I have no idea why..

Visi reiz mirst..

Tiko ar omi aizgājām uz veikalu nopirkt saldējumu. Nekur nav tik garšīgs saldējums kā šeit.. Krembrulē kā mājās taisīts, īsts krējuma. Mmm.. Taču pat saldējums nevar aizbiedēt domas no galvas. Ko es īsti daru? Un kapēc es to daru? Dažreiz man dzīve nepavisam neatgādina skaistu vietu, drīzāk elli. Vietu kur lielākā daļa nomirst ar cerībām un nepiepildītiem sapņiem, neizdevušos mīlestību un bailēm no mēģināšanas. Visu laiku likās, ka es tāda neesmu,ka esmu tā, kura dzīvo bez bailēm, nesapņo un necer.. bet tā nav, esmu tāda pati.  Visdrīzāk arī nomiršu ar tādām pašām sajūtām – ar noželu par to, ka mana dzīve nebija tāda kāda tā varētu būt, nožēlošu visas palaistās iespējas garām, un ar domām, ka viss varētu būt bijis savādāk. Bet tas ir miļķīgi par to domāt tagad, jo mirt vēl netaisos un bezjēdzīgi ir par to domāt tagad.

Es atceros kā Edvards vienmēr teica – kāda jēga bēdāties par to kas būs, tā pat tevi apraks un aizmirsīs, un pēc pāris dienām vairs pat nepieminēs. Taisnība. Nav jēga bojāt savu dzīvi. Vispār man pietrūkst, tas laiks, kad visi vēl turējāmies kopā, dzērām vīnu vakarā un šņabi no rīta, nedēļām ilgi varējām diskutēt par muļķībām un tas neapnika. Pietrūkst laiki, kad tikai iepazinām pasauli.. Bet tad tas viss pēkšņi vairs nebija, jūs aizbraucāt un es paliku.. žel ka nepieaugām kopā, bet protams visvairāk es ilgojos pēc negulētajam naktīm ar tevi, kad tu stāstīji man pasakas un teici,ka esmu kā narkotika, sacīji, ka attālums neko nemaina un vienmēr visi paliksim draugi. Redzkā vienreiz mūžā tev nebija taisnība.. Attālums daudz, ko mainīja..

Jā es ilgojos pēc laika, kad man nevajadzeja neko citu, kā tikai tos 3 jaukumiņus.. Žēl, ka tagad tā vairs nav..Tagad arvien vairāk un vairāk pārmetu sev par to, ko daru.. Visulaiku mēģinu saprast, kāpēc esmu kopā ar Eriku? Mēginu saprast vai esmu laimīga vai nē? Mēģinu izsprast cilvekus, kas man ir apkārt..

Es zinu, ka neesmu laimīga, jo ja būtu man nerastos šaubas. Par Eriku, ja godīgi es nezinu, kapēc esmu kopā. Viņs nekad man nevarēs dot to, ko es sagaidu no viņa. Viņš nekad man nedos to slitumu, ko es viņam. Viņs vienmēr paliks par to puiku, kas izliksies, ka viņs saprot par ko iet runa, taču nekad to nesapratīs. Viņs vienmēr teiks, ka mums vajag distanci. Un galvenais es zinu, ka viņs mani nekad nemīlēs, kā es viņu. Man nāk smiekli par to kā viņš man pārmet par to, ka apvainojos uz viņu un taisu scēnas. Es zinu, ka viņs vienmēr ir domājis un domās, ka esmu 16 gadīga dumja skuķe, kura vienmēr skries viņam pakaļ un kura vienmēr būs samīlējusies līdz ausīm viņā. Viņs neprot mani turēt. Viss, ko es gribu no viņa ir tas, lai  viņš vienmēr ilgotos pēc manis, lai vienmēr mani redzot apskautu tā it kā otras iespējas vairs nebūtu, lai būtu iejūtīgāks, lai vienmēr rūpētos par mani un saprastu, ka es jebkurā brīdī varu aiziet. Es zinu, ka pašlaik viņs domā, ka to īsti nevaru. Ja godīgi brīžiem man arī liekas, ka viņš ar mani ir kopā tikai tapēc, ka viņam gribas meiteni un ka viņš cer, ka atradīs labaku un aizies no manis. Patiesībā es to pat to zinu. Varbūt arī tapēc neesmu pārāk priecīga un ilgojos pēc Edvarda. Es zinu, ka varbūt tas ir bērnišķīgi, taču viss ir relatīvi un ja arī tas ir bērnišķīgi man ir vienalga, tās ir emocijas ko es jūtu un man ir pohuj par to, kas tādā gadījumā ir bērnišķīgi. Patiesībā es par viņu ikdienā nedomāju. Pēterburga man atplaiksnīja atmiņā viņu – sapņu un cerību pilsēta. Es atceros, kā staigājot pa Pēterburgas ielām es vienmēr domāju par to, kā kādu dienu mēs staigāsim kopā. Patiesībā es jau nepārdzīvoju par to, ka neesam vair kopā, es protams ilgojos pēc tā, ka kāds mani mīlēja tik ļoti kā viņs, bet mums vajag dzīvot uz priekšu un samierināties ar lietām, kas bija notikušas.. Es drīzāk ilgojos pēc visa tā ko viņs man sniedza.. Pēc tām sajūtām , ka kādam biju tik ļoti vajadzīga.. Žēl.. eriks jau arī nav slikts puisis, tikai viņam ir jāpieaug un jāiemācās novēŗtēt, tas kas viņam ir.. Jo tie kas zin mani, zin arī to, ka  - vienu rītu es pamodīšos un viss mainīsies.. 

Un ja nu..

 savā mīļākajā vietā Pēterburgā atradu restorānu, kurā ir kafija, internets un kurā var pīpēt! Kas var būt patīkamāks par sēdēšanu lietainā dienā kafejnīcā ar tādām privilēģijām! Jā nu tad beidzot es arī izvilku savu resno pakaļu pastaigāt pa šo nepiepildīto sapņu un cerību pilsētu.. Liekas, ka pati esmu daļā no tās - no sapņiem un cerībām. Šī pilsēta ir vienā steigā, parasti visi uz kkurieni skrien un steidzas, taču kad apstājies uz mirkli saproti, ka katrs savā veidā tomēr ir unikāls visā burzmā.

Par vakardienu.. Grūti teikt vai tā bija izdevusies vai nē. (man tiko atnesa mojito - mmmm :) ) nu jā.. Viss sākās ar to ka mani satērpa, sakrāsoja kā lelli. Es zināju ka man vajadzēs uzvesties ka pieklājīgai dāmai, es nedrīkstēšu iebilst, argumentēt, sūdzēties. Man vajadzēs smaidīt, smietie, kā cacai, un piekrist visam, ko mann teiks, un PROTAMS būt pieklājības kalngalam.

Bet izrāījās, ka ome tomēr bija kļūdījusies, visi bija pārāk brīvi un man nenācās tēlot idioti.. Es piedalījos sarunās par futbolu, par skolām, par dzīvi, par politiku un protams arī sarunās, no kurām es neko nesapratu.. Labākā vakara daļa bija, kad runāju ar tēvu. Viņš man pastāstīja par manu bērnību, par to kā piedzimu. Vēl uzzināju to ka viņš vēl jo projām mīl manu māti. Kā tēvs teica - "no pirmās sievas es izšķīros viņas  rakstura dēļ, taču no otrās politisku apsvērumu dēļ".. To viņš teica savai tagadējai sievai. Lai arī mani vecāki nekad nebija precējušies viņš manu mammu uzskatīja par savu sievu, nu bet protams, kā gan savādāk?
 Tā pat es sapratu, ka tēvam esmu ļoti svarīga - " es tevis dēļ atbrauktu uz Latviju un varētu piekaut kaut vai visus latviešus ja viņi tev nodarītu pāri".. Arī sapratu, ka esmu vienīgā uz ko viņi liek cerības pēcnācēju ziņā. Tēvs teica - : " bērna piedzimšana ir pati neaprakstāmākā sajūta, kāda var būt. Tu saproti, ka esi kādam devis dzīvību - dvēseli." Tā pat viņš teica - "bērnam būs vectēvs, kurš rūpēsies par viņu un vienmēr palīdzēs." tāpēc visas raizes pie malas, man nav par ko uztraukties. Viņš arī teica ka man bērni jādzemdē kad man būs 20.. nu comon!!!! Varbūt labāk vispār tagad?? Lai nu kā, bet bērni.. labāk pagaidīt!
Es arī satiku savu māsīcu, kas mani vispār neatpazina. Arī citus sen neredzētus radus satiku. Nu varbūt viss nemaz nebija tik slikti ka man likās.
Jau pēc nepilnām 3 dienām braucu prom, tā ka nav par ko uztraukties, ja nu vienīgi par to, ka šī pilsēta mani būs pieradinājusi pie sevis un negribēs laist vaļā..