XXXXXXXXXXXX

Tavs smaids, biezās lūpas, kuras mani lēni skulpsta. Perfektie zobi.. Pelēki zilās acis, kurās liekas, ka redzu visu tavu dzīvi un pazūdu nebūtībā.. Tavs vīrišķīgais augums, maigā āda.. tavas krūtis un mugura.. tavas lāpstiņas, kad mīlējamies.. tavi mati, kuros gribas ieķerties.
kā tu elpo - leni, bet smagi..
kā guli - saldi un mierīgi..
kā smiejies - skaļi un no sirds..
Mana paļāvība uz tevi.. Mans patvērums.. viss..
Tik ļoti negribas, lai pienāktu mūžība.. Un tik ļoti negribas, lai paliek tagadne..Gribas pa vidam.. neiespējamo.. Kāpēc, laiks nevar vnk apstāties..
Man bail.. bail domāt par to, kas būs.. Ja nu... Kas būtu.. ja.. ja.. ja.. bet tad iedomājos, ja nu tomēr viss būs labi.. 

Tik bieži man ir bēdīgi.. Tik bieži man negribas neko.. Gribas padoties, likties mierā, ļauties, lai viss tas pazūd, taču ir pienākumi, no kuriem es nekur neaizbēgšu.. Un vēl ir atmiņas.. Kas dzīsies pakaļ, kā nāve un beigu  beigās tik un tā noķers. 

Un atkal tas pats jautājums - vai es daru pareizi? vai ir pareizi palikt? Vai man vispār to vajag? 

Visi saka, ka viss nokārtosies. Bet dažreiz nekas nenokartojas.. Dažreiz viss paliek sapists līdz galam. 

Man ir bail. Bail dzīvot tālāk, jo man negribas neko sabojāt, bet tai pašā laikā es nevēlos būt viena no visiem. Es gribu būt īpaša.. Es negribu tikai apmierināt savas dzīvnieciskās tieksmes un viss. Es gribu ari augt morāli.. Es vēlos kko vairāk. Bet es nezinu kā..