Un atkal ar cigareti rokās sēžu un rakstu.. dzirdu piezīmes par savu mūzikas gaumi - green day wake me up when september ends.. par to, ka tā ir briesmīga dzisma..bet man tā ir dziesma, kas atgādina viņu.. atmiņas, atmiņas, atmiņas.. pa galvu kuļās daudzas domas.man gribas izbaudīt vasaru, darīt visādas lietas, kā agrāk, stopēt, smieties, skatīties saulrietu, peldēt, bet pašalaik es jūtos tā it kā būtu kkur iestrēgusi. es nejūtos brīva.
viena lieta gan edvarda sacītajā bija taisnība, neviens mani nevarēs padarīt tik pārpilni laimīgu kā tā kompānija. Lai kā es mēģinātu teikt, ka esmu pieaugusi, taču dziļi sirdī jūtu to degsmi izināt pasauli, rīkoties bērnišķīgi, un pats muļķīgākais, pavadīt laiku ar saviem vienaudžiem, kas nestrādā, kas dīc naudu vecākiem, kas jūt to degsmi pret lietām.. Es esmu vēl jauna, bet jūtos tā it kā man būtu gadi 25.. Gribu pavadīt laiku kā agrāk.. Lai ko teiktu mani pašreizējie draugi - jā atkal gribi narkoties apkārt, dzerstīties, darīt stulbības.. Varu pateikt, ka to es īsti negribu, bet es gribu justies jauna, skaista un brīva..
Pašlaik jūtos tā it kā ap manu sirdi, prātu un ķermeni būtu apvijušās dzeloņdrātis, it kā nevarētu pakustēties.. Viss ko es redzu sev apkārt ik dienas ir viens un tas pats.. Es neizzinu pasauli, es neredzu jaunas vietas, jo kkas mani tik ļoti aptur to darīt.. Es esmu noilgojusies pēc piedzīvojumiem.. Bet pats briesmīgākais ir tas, ka lai kā censtos no rīta piecelt savu resno pakaļu un piekāst visu un vnk kkur aizbraukt, es to nez kādu iemeslu dēļ nevaru.. visu laiku domāju par pienākumiem, par to ko no manis sagaida, un nepārtraukti kkādas bailes.. Bailes no tā, ka ja izdasrīšu to mani vairs nesapratīs. Es negribu tik ātri novecot, bet es nedaru neko lai tā nenotiktu.. Es nedaru ne sūda, lai uzlabotu savu dzīvi. Visu laiku kkādas debīlas depresijas un tādi sūdi.
it kā man nav īsti par ko sūdzēties, jo katru dienu jau notiek kkas it kā interesants, taču es nejūtu, ka tas ir tas, ko vēlos es.. Žēl.. 
