es jūtu, ka tuvojas manā dzīvē pārmaiņas, taču pats labākais ir tas, ka jūtu, ka pati veidoju tās. man prieks, ka vairs nav bailes no pārmaiņām, nav bailes būt vienai. Ir labi apzināties to, ka saprotu, kas manā dzīvē tik ļoti pietrūka - es pati. prieks ir palikt ar sevi divatā un skatoties spogulī skali runāt, visu dienu dzert kafiju un pīpēt, priecāties par saņemtajiem matiem astē, ko beidzot varu izdarīt, jo viņi ir atauguši.. vnk ir beidzot prieks dzīvot..Smaidīt, smaidīt, smaidīt.. un tikai smaidīt, priecāties, ka esi dzīvs un novērtēt cilvēkus sev apkārt, un beigt vainot visu apkārt un beidzot pašai ticēt ieteikumiem, ko teicu citiem..
Vislielākais prieks ir paskatoties spogulī un saprast to, ka tas cilvēks, kas stāv man priekšā ir manas pašas roku darbs un apzināties to, ka nav jēga sevi nosodīt, ja kkas nav tā kā to gribētu, jo vienmēr var visu mainīt, tikai pacietību un viss notiks, tā kā tam ir jānotiek. Galvenais ir atcerēties, ka katrs ir īpašs, jo mēs katrs esam sevi veidojuši un tādēļ esam tik īpaši.
Paskatieties kādreiz spogulī un atceraties kam esat izgājuši cauri un sapratīsiet, ka tas cilvēciņš, kas stāv jūsu priekšā ir varonis un tad saprotiet, ka tas taču esat jūs pats, un nekad neaizmirstiet to.. :)
